Būt citā valstībā. Labākā!

Nomaļā Latgales sādžā dzisušas trīs mazas tik tikko mirdzēt sākušas dvēselītes. Postošās uguns liesmas sev līdzi paņēma trīs pavisam mazus ķiparus - trīs mēnešus veco Aleksandru, pusotru gadu veco Juriju un trīs gadus veco Eduardu. Lai...

Lai arī varbūt liksies skarbi teikts, bet liktenis viņiem ierādīja labāku vietu. Bez ciešanām,  vientulības sajūtas, izsalkuma un vecāku nevīžības. Viņi ir sākuši jaunu ceļu pavisam citā pasaulē. Noteikti labāku, skaistāku, priecīgāku. Tagad uz mākoņa maliņas viņi spēlējas ar pašām mīkstākajām, gaišākajām, pūkainākajām rotaļlietām, dzied līksmākās dziesmas un smejas gardākajiem smiekliem. Tagad viņiem ir labi! Lai arī bez māmuļas liegā apskāviena un tēta uzraudzošā un rūpju pilnā skatiena. Tagad viss ir citādāk! Tagad bezrūpība un jautrība augstu vilni sit pie viņiem, nevis vecākiem.

Lai arī šobrīd māte par bērnu traģisko bojāeju runā bez asarām, bez skumju skatiena un drīzāk raizējās par kaimiņu un sociālā dienesta nosodījumu, es ticu, ka pienāks nožēlas brīdis. Brīdis, kad atausīs, ka bērni bijuši lielākā vērtība. Bet tad būs jau par vēlu ko mainīt. Novērtēt, mainīt attieksmi, lolot un mīlēt vajadzēja pirms sāpīgā notikuma.

Tagad, kad nelaime jau notikusi, vienīgais, ko varam darīt, ir mācīties no traģēdijas. Uzskatīt šo par visvērtīgāko mācībstundu, lai ar mani, tevi, mums un mūsu tuvajiem un mīļajiem tā neatgadītos. Sargāsim visas mazās dvēselītes – gan savējās, gan svešās! Nav nekā neaizsargātāka par bērniem.

Blogi