Gribu būt svētīta

Esmu veiksmīgs, laimīgs un priecīgs cilvēks. Bet tik un tā visu laiku izjutu kaut kādu tukšumu, kaut kā nepārtraukti trūkst. Piepildījuma sajūtai nelīdz jauna sarkana kleita, pēc Grieķu metodes konservēti gliemeži vai zelta zivtiņa...

Un laikam jau ir jānotiek, kam sliktam, lai sajustu kaut kaut ko ļoti vērtīgu. Tieši autoavārijas dēļ, es sapratu, kā man pietrūkst. Nē nu to jau nevar saukt par autoavāriju, mašīnā biju viena un ar nevienu arī nesaskrējos. Miera pārņemta braucu, līdz uz pilnīgi taisna ceļa saslīdēja, savirpuļoju un ieslīdēju starp kokiem. Būtu lieki teikt, ka skaļi noteicu “Paldies, Dievs”. Visu vakaru nevarēju nomierināties, daudz domāju... domāju par dzīvi un tās jēgu. Un tad arī sajutu savu trūkstošo aicinājumu – es gribu būt svētīta. Nekad neesmu piederējusi kādai ticībai, ģimenē man to neiemācīja. Bet tagad pavisam nopietni esmu apņēmusies ko mainīt. Tikai nezinu no kura gala sākt, kam ķerties klāt vispirms, kur doties un ko darīt. Vispirms esmu apņēmusies izlasīt Bībeli un tad jau varbūt pati no sevis nāks apgaismība, kura ticība man piemērota. Bet kā lai zinu, vai izvēlēšos īsto? Manuprāt, šī nav joma kurā eksperimentēt, kā to piemēram var darīt ar lūpu krāsas toni. Likās, ka esmu atradusi to iztrūkstošo savas dzīves puzles kauliņu, bet to pareizi ievieto nav nemaz tik viegli. Viss ir pārāk sarežģīti...

Blogi