Jānotic arī pašiem

Savulaik ir izskanējis, ka Alūksne ir pilsēta bērniem un veciem ļaudīm, jo šeit ir droša vide, skaista daba un pieejami viņiem vajadzīgie pakalpojumi.  Mums nav rūpnieciskā pilsēta un tik drīz arī nebūs, bet ir skaista pierobežas...

 Mums nav rūpnieciskā pilsēta un tik drīz arī nebūs, bet ir skaista pierobežas pilsēta, tādēļ būtu to plašāk jāpopularizē. Bet, lai aicinātu ciemos, vispirms vajag sakopt savu sētu! Pašlaik rit diskusijas, kā vislabāk gādāt par Alūksnes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Ir izkristalizējies, ka jāveido iestādi radot vienu jaunu darba vietu tās direktoram, bet pārējos darbiniekus pārņemot no jau esošajām struktūrām. Jaunajam vadītājam būs jāpiemīt gan sabiedrisko attiecību speciālista, gan mārketinga jomas zināšanām, jo viņa uzdevums būs radīt Alūksnes pilsētas tēlu un zīmolu, lai Alūksne neasociētos ar laukiem vien... Vai viens cilvēks varēs izdarīt to, kas gadiem nav paveikts – tas paliek atklāts jautājums, tomēr arī man gribētos, lai Latvijā un aiz tās robežām Alūksnes vārds izskan saistībā ar skaisto muižas parku, kā aplūkošanai nepietiek ar stundu vien. Ar viduslaiku cietoksni, kur apskatei atsegtu vecās pils mūrus un iekonservētu, lai visiem būtu tos droši aplūkot. Ar Alūksnes Jauno pili un baronu garu, tērpiem tajā, Bībeles muzeju, Ernstu Gliku un viņa audžumeitu... Tam visam pa vidu vajag attīstīt arī leģendu, jo senais un nezināmais cilvēku vienmēr interesē tāpēc, ka viņš pats to nekad nav piedzīvojis, bet labprāt iztēlojas sevi tajā laikā. Daudzi arī tagad ir skeptiski – nesanāks, kam tas vajadzīgs, bet mums pašiem bieži vien vajadzētu vairāk (nepārspīlētās devās) pašlepnuma par vērtībām, kas ir apkārt, un, protams, arī pašiem par sevi. Ja tā nebūs, tad arī nevarēs neko paveikt, jo katru ideju apšaubīsim paši jau tās pamatos.

Blogi