Kā es iemīlēju rudeni

Neko neslēpjot, varu atklāt, ka līdz šim rudens man bija nemīlētākais gadalaiks. Man nepatika uz galvas krītošās lapas, slapjdraņķis, vējš, aukstums un mūžīgā tuntuļošanās, lai nenosaltu. Rudens man likās tāds reti riebīgs pārejas...

Šogad viss ir citādāk! Es mācos mīlēt rudeni! Gluži kā ar jebkuru citu lietu, arī gadalaikos mēs saskatām tikai to, ko gribam redzēt. Tagad es uz katru krāsaino lapu skatos kā uz individuālu, skaistu mākslas darbu, gājputnus pavadu siltām domām, cerot uz atkalredzēšanos, lietus lāses tagad šķiet tīkamas un veldzējošas. Lielākā ikrīta laime ir pasteigties priekšā sētniekam un iet pa lapām, sajūtot to smaržu un čaukstoņu zem kājām. Jūtos gluži kā bērnībā, skrienot un lecot pa krāsaino lapu čupām. Rudens ir bagātākais laiks gada ritējumā – tieši tagad pagrabos pildīt pildās apcirkņi. Un, ja arī pagraba nav, vareno bagātību nevar nemanīt – ābolu pilni zari, tirgū galdi vai lūst no strādīgo zemnieku ar mīlestību stādītās, audzētās un novāktās augļu un dārzeņu ražas. Rudens ir apbrīnojami skaists gadalaiks! Un man pat kļūst neērti, ka iepriekš to tik ļoti neieredzēju.
Var jau skriet savās ikdienas problēmās, rūpēs un neredzēt un nedzirdēt apkārtējos procesus. Var arī gluži pretēji - izvēlēties to visu pamanīt un izbaudīt. Izvēle ir tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā. Var jau teikt, ka tie ir tādi dzīves sīkumi. Iespējams. Bet kas tad ir tās lielās lietas, kuru dēļ ir vērts paskriet garām skaistiem sīkumiem, skaistajam rudenim? Visa dzīve sastāv no sīkumiem, un ir teiciens, ka cilvēks krīt pret akmentiņu, nevis akmeni. 

Blogi