Kas būs tālāk?

Biju izlaidumā pavisam citā Latvijas pusē. Kā jau lauku vidusskolā - mīļa un sirsnīga atmosfēra, daudz sveicēju, smaidīgi un svinīgi saposti absolventi. Turklāt pieklājīgā skaitā. Bet pāri visam līdz ar vīstošu meiju smaržu var just bažas ...Tas skan no skolotājiem, vecākiem, jo pašiem bērniem jau vēl rozā brilles uz acīm. Vai tu šai valstij būsi vajadzīgs? Protams, nevienos laikos jaunam cilvēkam atrast savu ceļu dzīvē nav un nebūs viegli. Taču, lai cik šodien katrs cilvēks būtu Latvijai vajadzīgs, realitāte ir pavisam cita. Nu nav vajadzīgs! Vienīgi, ja kļūsi par eksportētāju, jo šī joma, kā regulāri mūs informē premjers, ekonomiku ceļ un ceļ. Bet visi tur nekad nevarēs strādās, bet iekšējais tirgus klibos vēl nebeidzami ilgi un jaunu darba vietu nebūs! Protams, var diskutēt par to, ka bērniem nav vēlmes mācīties vai ka mācību iestādes nespēj sagatavot tādus speciālistus, kādus vajag. Savukārt to, kuru nevajag, ir sagatavots pārpārēm. Bet tomēr gribas jautāt, kur tad ir bijusi valsts politika izglītības jomā? Man šķiet, ka visus šos 20 gadus izglītības jomā ir nemitīgas pārmaiņas bez rezultāta. Neviens arī jauniešus izlaidumā neaicina atgriezties dzimtajā pusē. Pasarg Dievs, ko tad te lai viņi darītu, te jau pašiem runu teicējiem ir, kā ir, ar darbu. Savukārt valsts politika te gan ir skaidra - jau vairākus Saeimas sasaukumus tā ir tāda, ka lauku nav. Nekādā gadījumā neesmu par tiem, kas runā tikai par Vidzemes vai Kurzemes, vai kādas konkrētas pilsētas izaugsmi. Esmu par Latvijas lauku attīstību  kopumā, jo tieši lauki taču ir Latvijas identitāte. Bet realitātē lauki paliek vien tāda vieta, kur latviešiem svinēt Jāņus... 

Blogi