Katra sieviete ir īpaša

Nekad neesmu uzskatījusi, ka 8.marts, Starptautiskā Sieviešu diena, ir sarkanais datums vai ar sociālisma idejām saistīti svētki. Lai gan nevar noliegt, ka saskaņā ar iesakņojušos mītu to sākotnējā iecere ir tāda – solidarizēties cīņā par...

Bet arī tas nav slikti – nesen  lasīju, ka Eiropas Savienības valstīs sievietes pelna mazāk nekā vīrieši. Neticami! Kāpēc lai tā būtu? Lai nu kā - gadu gaitā 8.marts kļuvis par dienu, kad vīrieši atceras, ka blakus dzīvo sievietes un viņas ir jaukas, jo daudzkārt atbalstījušas, palīdzējušas un glābušas, bet galvenais – mīl viņus. Un pat tad, ja savstarpējās attiecībās bijuši tikai ērkšķi, ir vērts pasniegt sārtu rozi vai tulpi kā izlīguma zīmi. Tas ir solis pretim sapratnei. Turklāt tas ir derīgi abiem!  Varbūt tieši šis atzinums un gaišums, ko rada vēlme paust cieņu, pateicību un mīlestību bez vārdiem, pretim kā balvu saņemot smaidus un prieku, padara šos svētkus nemirstīgus. Lai kā balsotu mūsu Saeimas deputāti, tos svin arvien vairāk cilvēku. To apliecina sievietēm veltītas televīzijas programmas, koncerti un neskaitāmi sarīkojumi.


Vai tas nav jauki? Kaut reizi gadā tiek atzīts, ka katra sieviete ir īpaša. Nav svarīgi, vai tā ir māte, māsa, draudzene, sieva, darba kolēģe, priekšniece, kaimiņiene vai nejauši uz ielas sastapta garāmgājēja. Mēdz teikt, ka tā vajadzētu būt katru dienu. Bet svētki nevar būt katru dienu! Tad zustu tās īpašās sajūtas, kam uzplaukt liek marta saules glāstošie stari un pirmie pavasara ziedi.

Blogi