Laba vai slikta sabiedrība?

Bija ļoti vēls – apmēram pusdivpadsmit naktī, kad kādai alūksnietei pašā Lāzberģa sirdī atgadījās ķibele ar auto. Bija nepieciešams mainīt riepu. Tuvumā neviena cilvēka nebija, tāpēc vienīgā sievietes cerība bija garāmbraucēju palīdzība....

Viņa mēģināja apstādināt garāmbraucējus, taču pusotras stundas laikā neviena no divpadsmit mašīnām neapstājās. Dažs samazināja ātrumu, palūkojās, bet neapstājās. Kāpēc tā? No kā cilvēki baidījās? Slinkums? Bezkaunība? Vienaldzība?

Noklausoties sievietes stāstīto, mana pirmā doma bija – ja es nevaru palīdzēt, es arī nestātos. Tomēr... vai tas būtu pareizi? Tad arī es būtu daļa no vienaldzīgās sabiedrības. Ja nu cilvēkam kļuvis slikti vai atgadījusies kāda nelaime. Vajadzētu vismaz piestāt un pajautāt, kas atgadījies. Tā jau cilvēks uz ceļa var pat nomirt.

Taču kādā rītā biju lieciniece tam, kā kādai pakritušai kundzei steidzas palīgā ne viens vien cilvēks. Gājēji nedomājot skrēja pāri ielai, lai palīdzētu sievietei piecelties un pārliecinātos, vai viss kārtībā. Cilvēku attieksme bija pilnīgi pretēja nekā pirmajā gadījumā. Mūsu sabiedrība ir ļoti dažāda, un tu nezini, kāda ceļā pagadīsies tieši tev. Romiešu filozofs Seneka ir ļoti trāpīgi teicis: “Sabiedrība ir akmeņu krāvums, kas sabruktu, ja vien tie nebalstītu viens otru.” Palīdzēsim cits citam, un mums taps palīdzēts!

Blogi