Līdz ar pirmo sniegu...

Arī decembris joprojām iet rudens pēdās. Balto sniegpārsliņu vietā drūmas lietus piles, gaišās sniega segas vietā brūns dubļu klājums, spožās sarmas vietā atspulgs peļķē - tik neierasts ir šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Drūmo rudens...Es ticu, ka tagad mēs šo balto brīnumu novērtējam un novērtēsim vairāk. Kā parasti – kad kaut kā nav, tā sāk trūkt. Arī tagad sāk trūkt sniega. Citkārt, iespējams, es būtu burkšķējusi par neizbraucamajiem ceļiem, aizputinātajām mājas durvīm, vienmēr piesnigušajām un slapjajām drēbēm. Tagad tas viss iet secen un nav par ko pukoties.
Man vienmēr gribas skatīties uz visu no pozitīvās puses, arī sniega trūkumā es saskatu daudz pozitīva. Nav jēgas raudāt, jo daba mūsu vēlmi tāpat nesadzirdēs un asaru lāses sniega vaļņos nepārtaps. Bet es ticu, ka būs balti svētki. Gribētos gluži kā bērnībā brist pa sniegotu meža taku ar gaismas lukturīti rokā. Ne jau tāpat vien brist, bet brist pretī Ziemassvētku vecītim un palīdzēt viņam stumt dāvanu pilnās ragutiņas. Šīs atmiņas manī atausa, skatoties vecos Ziemassvētku videoierakstus. Ik gadu ir bijuši skaisti svētki, un es ticu, ka arī šogad tie būs skaisti. Varbūt citādāki, bet tomēr skaisti!

Blogi