Maināmies, kad nav citas izejas?

Tikšanās ar ilgāku laiku neredzētu paziņu radīja pārsteigumu. Paziņojusi priecīgu vēsti, ka darbā slodzi tomēr nesamazina, kā bija paredzēts šajā krīzes situācijā, viņa secināja, ka darbs nav tāds, kurā spēj sevi pilnībā apliecināt....

Taču, visu pārdomājot, nākas atzīt – ekonomiskajai situācijai valstī nav būtiskas nozīmes. Katram ir tikai viena dzīve, tāpēc ir svarīgi iespējami ātrāk saprast, kāds ir tavs uzdevums, tavs darbs. Varbūt tieši vēlme par katru cenu atrasties varas un labklājības virsotnē likuši tajās uzrāpties cilvēkiem, kuriem tur nevajadzētu būt? Krīze galvā jeb domāšanā dod iespēju kaut ko mainīt, vērst par labu. Cilvēki mainās reti. Galvenokārt tad, kad apstākļi spiež, kad nav citas izejas. Tiesa, izejas meklējumi var būt dažādi. Viens izdara pašnāvību, nespējot atmaksāt kredītus bankai. Bet kāds cits secina, ka ir kļuvis laimīgākais cilvēks, jo atdevis bankai visu un kļuvis brīvs no parādiem.

Esam stereotipu varā, vērtējot, kas ir labi un kā vajadzētu dzīvot, lai būtu ne tikai paēduši, bet arī laimīgi. Nesen lasīju, ka pētījumi apliecina – depresija un nervu slimības daudzus moka ne tikai tādēļ, ka viņi par daudz strādā. Tas ir tāpēc, ka viņi nedara to, ko patiesi vēlas. Tātad varu būt laimīga, ka man ir sirdij tuvs darbs. Bet vai tas ir viss?


Blogi