Paļaujamies uz citiem?

Sestdien par centrālo notikumu Alūksnē kļuva ikgadējie Bānīša svētki. Visas dienas garumā tie stacijas laukumā pulcēja visdažādāko paaudžu pārstāvjus, pievilinot ar daudzpusīgu pasākuma programmu. Iespējams, vien retais pamanīja, ka...

Iespējams, vien retais pamanīja, ka svētku afišā izskanēja arī cita veida aicinājums – pusdienlaikā pulcēties uz peldvietas “Vējiņš” labiekārtošanu. Atšķirībā no Bānīša svētkiem, šis darbs cilvēkiem nesolīja tūlītēju prieku. Ja neskaita gandarījumu par iesaistīšanos savas pilsētas sakārtošanā, paveiktā darba augļus varēs baudīt vien nākamajā vasarā – laikā, kad pilsētas iedzīvotāji ar ģimenēm un draugiem dosies atpūsties pie ezera.

Varbūt tas bija iemesls, kāpēc šis aicinājums palika nesadzirdēts. Peldvietas labiekārtošanā strādāja vien aicinājuma autori un daži jaunieši no pilsētas izglītības iestādēm – Alūksnes novada vidusskolas un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas. Pieļauju, ka arī viņiem, tāpat kā daudziem citiem, gribējās pēc iespējas ātrāk sākt Bānīša svētku baudīšanu. Lai gan darba nebija daudz, tas veiktos ātrāk, ja darītāju pulciņš būtu lielāks. Tas lika aizdomāties par to, cik pamatoti ir iedzīvotāju pārmetumi par pilsētas lēno attīstību. Šajā gadījumā bija sarūpēts gan finansējums ieceres īstenošanai, gan darbarīki – pietrūka vienīgi darbaroku, kas liktu to visu lietā.

Acīmredzot līdz apziņai, ka viss ir pašu rokās, tā pa īstam neesam izauguši, jo “viss ir pašu rokās” saprotam ar paļaušanos uz citu rūpēm un gādību. Tieši tāpēc atliek vēlēt, lai pārējās vietās, kur plānoti līdzīgi labiekārtošanas darbi, cilvēku atsaucību būtu daudz lielāka un apziņa, ka viss ir pašu rokās, atspoguļotos ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Blogi