Prieks un skumjas saplūst kopā

Kopš senseniem laikiem 25.marts ir Māras diena, kad sāk rosīties kukaiņi un no ziemas miega mostas lāči. Šajā dienā ar skaudrām sāpēm tiek pieminēti komunistiskā genocīda upuri, tāpēc pārņem pretrunīgas izjūtas. Ir prieks, ka saule jau...

Taču prieku ieskauj sēru lentes, kas plīvo pie karogiem. Gribot negribot ir jādomā par tiem, kuri dodas nolikt ziedus piemiņas vietā, kur tiekas ar vēl dzīvajiem un atceras likteņbiedrus, kuru vairs nav šajā saulē. Arvien mazāk paliek ziedu licēju, un arvien vairāk ir to, kurus piemin ar klusuma brīdi. Vējš nožāvē skopu asaru un, šķiet, uz brīdi piestāj cieņā un apbrīnā, vērojot cilvēkus sirmām galvām. Mani vienmēr no jauna pārsteidz, ka viņi dzīvē raugās ar gaišu skatu, jo saglabāts ir sirds siltums. Tas tāpēc, ka viņi ir spējuši piedot. Varbūt tas ir bijis tikpat grūti kā pārciest salu un badu, toties tagad var bez  naida skatīties sejās arī saviem pāridarītājiem. Viņi vēlas tikai vienu, lai jaunā paaudze atcerētos traģiskās deportācijas. Man svarīgi šķiet mācīties no viņiem prasmi radīt gaismu sevī. Izejot cauri Dantes elles septiņiem lokiem, viņi ir guvuši atziņu, ka tikai labais – labestība, labvēlīga attieksme citam pret citu - var glābt pasauli. Viegla dzīve, kādu mēs tik ļoti vēlamies, nevienam netiek dota tāpat vien. To var iemantot tikai ar sāpēm un ciešanām. 
Katra cilvēka dzīves plaukstās saplūst sāpes un prieks, asaras un smaids. Ikviena situācija ir kā durvis. Tās varam atslēgt ar bēdu un ciešanu atslēgu vai ar prieka un laimes atslēgu. Taču ir vēl sirds atslēga. Kura būs  īstā, tā ir katra izvēle.

Blogi