Saskatīt nenovērtēto

Ar neparakstāmi lielu sajūsmu un pacēluma sajūtu sestdien apmeklēju tradicionālos Jaunlaicenes muižas svētkus “Ūdensrožu nakts”. Par tradicionāliem gan tos grūti nosaukt, jo katrreiz tie tiek svinēti citādāk, katrreiz ar citu noskaņu....

Par tradicionāliem gan tos grūti nosaukt, jo katrreiz tie tiek svinēti citādāk, katrreiz ar citu noskaņu. Šogad svētki tika svinēti burvīgā vakara krēslā ar ļoti interesantu un skanīgu franču koncertu, ar gardu ūdensrožu tēju un vizināšanos ar plostu pa bagātīgu ūdensrožu dīķi. Būtiskā atšķirība no citām reizēm – šoreiz es varēju vienkārši ļauties notiekošajam un baudīt katru situāciju, katru notikumu. Neņemot vērā vēlmi atvaļinājumā tikai gulšņāt zaļā pļavā un baudīt saules peldes, šoreiz nolēmu aizdoties uz jaunlaiceniešu ūdensrožu pasākumu, kurš mani spēcīgi uzrunāja. Un neko nenožēloju!

Pēc visa piedzīvotā kā kūkas garnējums pār mani nāca atziņa, ka patiesībā man ir pats labākais darbs pasaulē, jo es vienmēr varu būt virpuļa epicentrā – redzu, dzirdu un uzzinu daudz jauna! Vien citkārt darbs ņem virsroku un pasākumos tiek domāts par bildēm, runām un tekstiem, tā īsti nemaz neizbaudot pašu atmosfēru. Tomēr tā nav neiespējamā misija, ir tikai jāiemācās uzlikto pienākumu darīt ar baudu. Es esmu pārliecināta, ka katram darbam ir šis gardais maizes mīkstums. Jautājums tikai – vai spējam to saskatīt un no sirds baudīt. Patiesībā viss slēpjas pašu attieksmē.

Un reizēm varbūt ir vērtīgi izsist pamatu no kājām, lai būtu iespēja nokrist uz muguras un ieraudzīt zvaigznes debesīs...

Blogi