Tautas vadoni gaidot

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Šo patiesību apliecina vēsturnieku un žurnālistu sāktā diskusija, vai Latvijā ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents jeb vadonis. Pamudinājums tai ir Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera mūzikls...

Pamudinājums tai ir Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera mūzikls „Vadonis”. Taču iespējams arī, ka situācija jeb pieprasījums radīja šo izrādi gluži tāpat kā Atmodas laikā rokoperu „Lāčplēsis”. Esam situācijā, no kuras neredzam izeju. Tāpēc gluži kā latviešu tautas pasakās ceram, ka atjās Antiņš staltā zirgā vai Sprīdītis atradīs apslēpto mantu un samaksās visus mūsu parādus, lai beidzot varam strādāt ar domu par attīstību. Jā, protams, tik vienkāršoti neviens nedomā, ka problēmas atrisināt var kā uz burvja mājiena. Tomēr cerība uz tautas vadoni tai līdzinās. Dīvaini, ka cienījams advokāts Andris Grūtups izeju redz tieši pārejā no parlamentāras uz prezidentālu valsts iekārtu. Vēsture nepārprotami liecina, ka pārlieka uzticēšanās vienam cilvēkam ne pie kā laba nenoved. Pat tautas mīlēts vadonis, kāds bija Kārlis Ulmanis, var kļūdīties. Un par šo kļūdu – nepretošanos padomju karaspēka ienākšanai Latvijā – nācās dārgi maksāt. Protams, tagad grūti spriest, kā būtu, ja mūsu armija pretotos. Un tomēr - lai arī cik slikta mums šobrīd liktos demokrātija, pasaulē vēl nekas labāks par to nav izdomāts. Politoloģe Ilga Kreituse apgalvo, ka Latvijas demokrātiskā forma ir sevi izsmēlusi. Jā, partiju priekšvēlēšanu cīņa joprojām ir nevis starp ideāliem, bet starp biezāko maku īpašniekiem. Taču tieši tas liecina, ka mēs vēl nepazīstam īstu demokrātiju.

Blogi