Viens, divi, trīs...

Jau rīt es, tu un ikviens, kas vēl palicis dzīvot šeit - Latvijā, varēs sevi elektroniski pieskaitīt desmitgades nozīmīgākajā statistikas projektā, kas vienkāršam latvietim labāk zināma kā tautas skaitīšana. Desmit dienas skaitīsimies...

Process visnotaļ vērtīgs, vien laikā, kad cieši jo cieši savilktas jostas, kārtējā eiropiešu gudro prātu prasība liekas varena greznība. Ai, kā šie tautas skaitīšanai paredzētie 6,5 miljoni latu būtu noderējuši pensionāriem, skolotājiem, bērnu vecākiem vai bezdarbniekiem. Zināt jau, protams, gribas, cik sīksto latviešu ir palicis, bet dati paliks tikai dati. Redzot mūsu valdības neaktīvo rosīšanos, nekas netiks darīts, lai mūsu kļūtu vairāk. Neticu, ka tad nu tiks domāts par ārzemēs strādājošo atgriešanos vai dzimstības palielināšanu. Apmierināta būt tikai ziņkāre.

Jau bez visas skaitīšanas jūtams, ka cilvēku ir palicis krietni maz. Demogrāfi spriež, ka no iepriekšējā tautas skaitīšanā 2000.gadā saskaitītajiem 2,37 miljoniem iedzīvotāju vismaz 2 miljoniem vēl esot jābūt Latvijā. Domājot un skaitot aizbraucējus, man pietrūkst roku un kāju pirkstu, lai saskaitītu visus. Vairs pat nezinu, cik ļoti situācijai valstī būtu jāuzlabojas, lai viņi atgrieztos. Kāds mans bijušais klasesbiedrs, kas uz dzimteni bija atbraucis atvaļinājumā pēc trīs gadu prombūtnes, atzina, ka viss šeit ir mainījies uz slikto pusi, arī cilvēki un viņu attieksme. Anglijā viņš atgriezās ar tukšuma sajūtu un nez vai tik drīz atkal saņemsies apciemot dzimtenē palikušos. Šo cilvēku valsts jau ir zaudējusi.

Blogi