8778: Demogrāfiskā posta analīze 1

Jautājums, kas vairākus no mums ir satraucis jau vismaz pērn vai aizpērn, bet kam tāda nokaitēta valstiska uzmanība ir pievērsta akurāt pēdējo mēnešu laikā, ir demogrāfija. Jāpiekrīt, ka es pati esmu cilājusi šo jautājumu vairākkārt un dažādos kontekstos, pārsvarā tomēr saistītos ar jēgu maksāt nodokļus konkrētajā teritoriālajā vienībā.

Nu, tātad, mēs visi zinām kāda ir tā statistika, tendences un aptuvenie secinājumi par teritorijas populāciju tuvāko 10-30 gadu perspektīvā. Ar ilgošanos gaidu tautas skaitīšanas rezultātus, kas, iespējams, uzrādīs aptuveno pārpalikušo skaitu; šķiet pesimistiskākā pagaidām dzirdētā prognoze ir bijusi 1.7 mio. Šodienas ziņa par skolas neapmeklējošiem 11 327 skolēniem (no kuriem dokumentētā ārvalstu prombūtnē atrodas 5646, bet nedokumentētā – 4484; kopā 10130 no kopskaita, jebšu 89,4%) aptuveni ieskicē to kopainu. Līdzīgi kā katram latvietim ir kāds rads, kas palicis Sibīrijā vai cietis no izvešanas represijām kādā no to veidiem, šķiet, varam diezgan droši pieņemt, ka tagad katram ir kāds Anglijietis vai Īrijietis krājumā. Pie šī varētu piebilst, ka no mana latviskās cilmes draugu/paziņu loka īsākā vai garākā prombūtnē atrodas n personas, kuras par savām mītnes zemēm (bez jau pieminētajām) ir izvēlējušās Vāciju, Beļģiju, Holandi, Dāniju, ASV, Argentīnu, Jaunzēlandi, Japānu, Ķīnu, Krieviju, Kanādu un Filipīnas. Es pati esmu repatriējusies tikai nejaušas sakritības dēļ.

Iemesli, kuru dēļ tagad beidzot tiek celta brēka arī it kā būtu saprotami – nu, kas tur tos nodokļus maksās pēc n+x gadiem un nodrošinās pensijas mums, kam tagad ir ap 30+ (jaunāki parasti par to diez ko necepas), vispār, kas tad te būs – tukša paliks tā Dievzemīte (laukos jau tagad ir viena vienīga bēdu leja) un kas tad latviski vairs maz runās vairs un, pats svarīgākais, – vai vēl varēs noturēt Dziesmu svētkus un kas tos klausīsies?

Visi šie svarīgie jautājumi itin kā prasītos rūpīgi analizējami esam, dažs labs no mums varbūt pat ir akadēmiski izglītojies un noklausījies tādu kursu kā cēloņsakarību analīze (root-cause analysis) un zina piesaukt Ishikawu un MORTu un izdalīt common un special causes of variation. Atkarībā no dzimuma, inteliģences un ciniskuma pakāpes mēs varētu sacīt, ka „valsts nemaksā tos pabalstus” un „mūs vispār mērdē badā salīdzinājumā rietumvalstu izpeļņas standartiem” un „latviešu vīrieši ir infantili, egoistiski un slinki ķēmi, ar kuriem dibināt ģimenes nav nopietni” un „te jau nav mēroga” un „es aizbraucu, jo man nešķiet iespējami integrēties šai sabiedrībā” un „latviešu maziskā kalpa mentalitāte mani dara slimu un man ar to nav un nevar būt nekā kopīga” un daudz ko citu. Faktiski zem visiem no šiem es arī varētu parakstīties un saukt tos par kaut kādā mērā sev tuviem un izprotamiem argumentiem esam.

Tomēr paraugoties nedaudz plašāk, tai skaitā varbūt pat tālāk par Pitalovas, Žagares vai Kolkas attālumiem, nāktos secināt, ka visi šie ķēķa argumenti kritiku neiztur. Domāju, ka mums nebūs par ko polemizēt jautājumā, ka pasaules kopējais iedzīvotāju pieaugums nebūt nenotiek uz t.s. „attīstības valstu” rēķina; gluži otrādi – Indija, Ķīna un Pakistāna noteikti nav zemes, kas mums asociētos ar labklājību, prognozējamību vai stabilitāti. Ir pat trakāk – uz to fona Latvija uzskatāma par zemi ar augstiem IKP ienākumiem uz vienu iedzīvotāju.

Par to, vai latviešu/Latvijas vīrieši visumā ir tizlāki, čīkstīgāki un bezatbildīgāki par Indijas vai Pakistānas kolēģiem, man grūti spriest dēļ adekvātas pieredzes trūkuma. Vienīgais, kas dara mani bažīgu ir, ka mūsu sakrālās monumentālās piemiņas vietas – Brīvības piemineklis, Brāļu kapu memoriāls un Latgales atbrīvošanas monuments attiecīgi ir rotāti ar Mildu, Māti – Latviju un Māru. Diez vai, ka tas būs nejauši. Esplanādē sēdošais pasīvais domātājs Rainis, pie Majoru stacijas novietotais Lāčplēsis ar deformēto zobenu un mazais Kārlītis skvēra stūrī pie Rīgas Ūdens biroja kaut kā nepārliecina. Jā, es esmu pamanījusi 3 strēlniekus pie Okupācijas muzeja un arī 1905. gada mirstošos revolucionārus pie dzelzceļa tilta, taču emocionālais uzslāņojums un slodze tiem ir radikāli savādāks kā Mildām, Mātēm-Latvijām un Mārai.

Šķiet, Viesturs Dūle ir teicis, ka nevar gaidīt milzīgu humora izjūtas tradīciju no tautas, kas vismaz 700 gadu ir bijusi kādas lielvaras verdzībā. Grūti tam nepiekrist, un kopā ar atziņu, ka romantisku attiecību pamatā ir vienota izpratne par komisko, sakrīt humora izjūtas dziļums un vieglums, jāteic, ka ir tiešām sarežģīti koķetēt atkal un atkal ar valsti, uz kuras ceļa ar starptautiskas auto maģistrāles marķieri E22/A10 es sevi atrodu katru pirmdienas rītu un piektdienas vakaru, it īpaši posmā Kūdra-Ķemeri-Sloka grūti uzturēt optimismu sevī. Maz viegluma arī sniegs ziņas, ka no katra jūsu katrā nodoklī samaksātā lata akurāt 26 santīmi, proti, ceturtdaļa tiek iztērēta valsts ierēdniecības uzturēšanai. Tāpat jūs, iespējams, mulsina kamdēļ mūsu likteņupi vainago ar pasaulē dārgāko tiltu, kāpēc tik daudz jānozog Nacionālās bibliotēkas celtniecības vai IT atbalstam paredzētajā procesā un šis tas cits.

Fakts, ka es sevi atrodu tai valsts oficiālās statistikas ikmēneša ienākumu decilē, kuru ar mani dala vēl 0,2% Latvijas Republikas iedzīvotāju mani patiesībā dara gluži slimu! Pirmkārt, tas par mani neko labu neliecina un dod tiesības 99,8% iedzīvotāju saukt par izlepušu un no masām atrāvušos maitu, kas pazaudējusi pēdējās realitātes paliekas; otrkārt – es, ticamāk, vienkārši esmu pārāk stulba (tā man, galvenokārt, šķiet tad, kad es apmeklēju galvaspilsētas lielveikalus un mēģinu izmantot autostāvvietu pakalpojumus), lai prasmīgāk izvairītos no nodokļu nomaksas un pazustu no VID un CSB radariem. Turklāt, nodokļu samaksas apjomam nav vispār nekāda sakara ar jūsu sociālo labklājību kādā neparedzētā gadījumā, - droši vien zināt arī kāpēc – tiem ir ierobežojumi un griesti, kas stipri mazina jūsu hipotētisko vēlmi dzīvot zaļi uz soc. budžeta rēķina, piemēram, pēcdzemdību atvaļinājuma laikā. Bet mēs jau iepriekš skaidri sapratām, ka Pakistānā vispār vārds „nodoklis”, iespējams, vairākās no vietējām valodām vispār neeksistē; ceļu infrastruktūra ir tikai tukša skaņa lietus sezonā un „bibliotēka” ir jau tīrākā fikcija.

Tas, ka kādam nepatīk Valda Zatlera žaketes vai frizūra jau nu tiešām būtu tikai gaumes jautājums, vai ne; un grūti to tā tieši saistīt ar jautājumu – bet kāpēc tev, vārds uzvārds personas kods, ir 0, 1 vai 2 bērni? Nav jau jābūt Ilmāram Mežam, lai secinātu, ka „ilgtspējīga nākotne sākas ar trešo bērnu”. Nezinu arī, cik ļoti demogrāfijai palīdzēs Andra Shēmotāja ar lielo Š vadītā komisija, kas veltīta šo jautājumu risināšanai. Varbūt viņam ir tagad papilnam draugu – mākslīgās apaugļošanas speciālistu – dakterīšu, kas tagad krīzē ir ielobējuši viņu par interešu aizstāvi – es to nezinu. Nedomāju arī, ka tas būtu svarīgi.

Vakar Cibā pamanīju ierakstu, kas stāstīja par paralēlo Rīgu – piemēram, ēstuvēm, kuras apmeklē pamatā cittautiešu pārstāvji, par kuriem tika izteikta hipotēze, ka viņi laikam jau dzīvojot labāk vai turīgāk. Turpat komentāros arī attīstījās diskusija, ka tā nav nekāda paralēlā, bet reālā Rīga, jo vai nu Rīga jebkad būtu bijusi uzskatāma par latviešu pilsētu?

Domāju, ka pārspīlēšu un vispārināšu tikai nedaudz, sakot, ka pēdējos tūkstoš gados latviešu (tieši latviešu vai tiem pielīdzināmo baltu tautu pārstāvju un nevis valsts vai teritorijas kopējais iedzīvotāju) skaits ir bijis faktiski konstants – ap miljonu – vairāk vai mazāk atkarībā no gadsimta. Par to jūs, piemēram, varat pārliecināties šeit (http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvija) – dati par 1935.-2010. gadu. Tas ir diezgan stabils caurmēra rādītājs un patiesībā, diezgan solīds sniegums samērā juceklīgā 20. gadsimta 2 pasaules karu kontekstā.

Globālajā ekonomiskajā kontekstā nācija, kuras izmērs ir aptuveni 1/10 daļa no vidējas mūsdienu lielpilsētas apjoma, diez ko nopietns tirgus spēlētājs nav. Tik mazai ekonomikai ir diezgan problemātiski izdzīvot uz vispārējā fona, bet tā kā es neesmu ekonomists, labāk par to daudz nespriedīšu.

Ja mēs atmetam emocionālos apsvērumus par nacionālas valsts pastāvēšanas iemesliem un kritērijiem, spējam racionāli vērtēt laikmeta realitāti un kopējos uz zemeslodes norisošos procesus un to tendences, šķiet, nāktos izdarīt viennozīmīgu secinājumu, ka nekāda tāda racionāla posta vai nelaimes nemaz nav.

Atgādināšu, ka Kalifornijas štatā baltie cilvēki ir minoritāte kopš 2000. gada. 1/3 ņujorkiešu vispār nav dzimuši Rietumu puslodē. Arī Krievija jau vismaz dekādi dzīvo šausmās, ka viņu bezgalgaro austrumu pierobežas teritoriju kādu dienu pāršalks ķīniešu invāzija. Vladivostokā un Piejūras novadā gandrīz 100% automašīnu ir importētas no Japānas, par ko nodevīgi liecina stūres novietojums. Islāms un tā fundamentālisti patlaban akurāt piedzīvo neredzētu uzplaukumu un attīstības iespējas Ziemeļāfrikā. Vecajā un stabilajā Eiropā – praktiski visā tās teritorijā ir problēmas ar pietiekamu demogrāfisko atražošanos un nācijas vidējo novecošanu. Būtu pat zināmā mērā augstprātīgi iedomāties, ka Latvijas problēmas ir unikālas un prasītu kaut kādu īpašu attieksmi vai iedziļināšanos.

Tomēr tā visa ir tikai tāda nevajadzīga intelektualizēšana par tēmu, kur vispār nekas nav jādomā. Tie, kas vēlas bērnus – kaut kādu irracionālu, jūtās bāzētu iemeslu dēļ – tiem tāpat viņi būs, neatkarīgi ne no kādiem loģiskiem apsvērumiem.

Sāc ar sevi 

Komentāri 1

8778