Kā es viņu ieraudzīju...

Kad pēdējās dzērves kāšus izveidojušas, pēdējie burkāni no dārza novesti, kad kļavu lapu sārtums iesilda katru sirdi par spīti nedaudz drēgnajiem rudens vakariem. Es viņu ieraudzīju... Tumšiem matiem, piemīlīgi brūnām acīm, tur nu viņš stāvēja. Jau neliela pustumsa, bet viņa skatienu saskatīt varēju pavisam skaidri, tas bija tik dziļš un nosvērts, tik domīgs un reizē sajūsmas pilns. Solī solī gājām viens otram pretī, katrs solis savādākā ritmā- viens lēnāk, otrs ātrāk.

Mana sirds meta kūleni, bet tauriņi jau bija apriņķojuši visam vēderam. Tā bija pirmā mūsu pastaiga, pirmā slēpšanās no lietus, pirmie atklātie vārdi. Pirmie slēptie pieskārieni, pirmie apskāvieni, pirmie skūpsti. Vai maz varēju iedomāties, ka roku rokā dosimies pa naksnīgo pilsētu, ka smiesimies par visu un neko, runāsim par to, ko drīkst un ko nedrīkst..

Diena pēc dienas, mēneši un kopā ar viņu mana sirds pukst straujāk un lēnāk vienlaicīgi. Mana dvēsele izdzīvo visburvīgāko sapni kopā ar visburvīgāko cilvēku.

Kā ieraudzīju? Ne jau izskats, bet dvēseles gaišums no viņa tovakar staroja, viņa maigie vārdi, viņa siltie apskāvieni, viņa klusībā sapņotie sapņi.

Tas ko ieraudzīju viņā, paliks manī mūžīgi, tas neizzudīs nedz ar lieliem vējiem, nedz arī neaizpeldēs ar lieliem plūdiem, tas dzīvos manā sirdī un turpinās izdzīvot mūsu sapni, kurš nav mūs pametis kopš pirmā vakara, kopš pirmajiem vārdiem un darbiem.

Tajā vakarā ieraudzīju eņģeli un ir labi, ka eņģelis ir iemājojis cilvēkā, cilvēkā ko mīlu, ko apbrīnoju un novērtēju.

Un jau atkal atgriezīsies dzērvju kāši un mazajā piemājas dārziņā tiks iestādīti burkāni, plauks pirmās kļavu lapas un smaržos sniegpulkstenītes, bet mēs vairs nemainīsimies, mēs paliksim vienā dvēselē, vienā apskāvienā, vienā sirdī... Vienā sirdī uz mūžu!

Mīlestības stāstu konkurss