Bauda vasaru – raibu kā taurenis 1

Ne tikai šī vasara, bet visi gadalaiki Sandras Magaziņas dzīvē iezīmējas katrs ar kādu košu krāsu. Sandra negrib un neprot dzīvot citādi. Ja viņa kaut ko izdomā, tad tas arī tiek izdarīts tā, lai ir prieks pašai un citiem. Tas vienlīdz attiecas uz viņas darbu un daudzajiem vaļaspriekiem, kuriem gan sāk aptrūkt laika.

- Ar ko esi aizņemta šajā karstajā vasarā?
- Šī beidzot ir īsta vasara, turklāt tikpat darbīga kā citi gadalaiki. Tiesa, vasara vairāk ir tūristu laiks. Ir ļoti interesanti, jo ekskursijās uz bijušo Zeltiņu raķešu bāzi un muzeju atbrauc neparasti cilvēki. Pati paspēju aizbraukt uz Sanktpēterburgu. Bet pārsvarā  manas mājas ir muzejs, nevis dzīvoklis, jo tur pavadu vairāk laika. Domāju, ka tāpēc vīrs mani varētu izsviest no mājas. Taču ar astoņām stundām ir par maz, ja grib sasniegt labu rezultātu. Vismaz es šajā darba laikā nevaru iekļauties. Vasarā nevaru rēķināties ar brīvu laiku pat sestdienās un svētdienās, jo jebkurā brīdī man var piezvanīt un aicināt doties uz raķešu bāzi vadīt ekskursiju. Tagad vairāk brauc ģimenes, grupu ir mazāk, bet kopējais ekskursiju skaits paliek tāds pats. Protams, mājās diezgan daudz kas paliek neizdarīts. Ja to negribu redzēt, es aiztaisu acis (Sandra smejas). Tiesa, cenšos neaudz piebremzēt, jo arī par sevi ir jāpadomā.


- Šķiet, ar raķešu bāzi sākās arī tavs darbs muzejā.

- Jā, viss notika it kā nejauši, bet tajā pašā laikā likumsakarīgi. Zeltiņos es sāku strādāt veikalā, bet man šis darbs nebija tuvs. Pēc tā bija klusuma periods. Pagasta paš­avaldība vēlējās, lai tiktu vākti novadpētniecības materiāli, tāpēc aicināja mani to darīt. Turklāt arvien vairāk cilvēkiem radās interese par raķešu bāzi, un man vajadzēja parādīt, kur tā atrodas. Lai gan man nebija tāda pienākuma, drīz vien sapratu, ka no tādas līdzi braukāšanas nav liela jēga. Tāpēc sāku pastiprināti vākt materiālus, lai varētu arī pastāstīt, kas īsti notika raķešu bāzē. Kad pagasta padome pārcēlās uz bijušo mežniecības ēku, tās ēkā varēja iekārtot muzeju. Noderēja novadpētniecības istabai krātie materiāli. Tagad muzejam aprit 3 gadi. Tas nav daudz, tāpēc nereti atbraucēji brīnās, ka var tik daudz ko redzēt. Sākumā man bija mazvērtības komplekss par neliela pagasta muzeja piedāvājuma iespējām, taču pieredzes apmaiņas braucienos Igaunijā un citviet es secināju – nē, mums nav maz, ko rādīt un stāstīt apmeklētājiem. Pēdējā gada laikā ir nākuši klāt tik daudz eksponātu, ka nav vairs vietas to izvietošanai. Ir doma, ka muzeju varētu pārcelt uz bijušo skolas ēku.

Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 23.jūlija numurā.

Komentāri 1

LV

Zeltinieši kā vienmēr malači - darbīgi, radoši, ar entuziasmu! Lai veicas!

pirms 10 gadiem, 2010.07.26 11:25

Sarunas par dzīvi