Darbiniekus meklēs jau pēc gada

Nav pamata pesimistiskām prognozēm, ka Latvijas ekonomika nīks vēl līdz 2015.gadam, ir pārliecināts Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš. Pasaules tirgi pamazām atkopjas, tāpēc arī mūsu ražotājiem eksporta durvis paveras plašāk.

- Skaitļos novērojam, ka situācija rūpniecībā pamazām uzlabojas. Kādas tendences vērojamas metālapstrādes un mašīnbūves nozarē?- Nevaram pārbaudīt visus skaitļus, kas nāk no statistikas, bet sazināmies ar konkrētiem uzņēmumiem, savas apakšnozares līderiem. Pagājušā gada jūlijā bija zemākais punkts, un vairāk asu kritumu nav bijis. Pēdējie mēneši izskatās stabilāki. Kas attiecas uz šo gadu, aptaujājot uzņēmumus, varam secināt, ka situācija stabilizējas. Galvenokārt tāpēc, ka ir atvēries Vācijas tirgus, kā arī uzlabojusies situācija Skandināvijā. Tie ir mūsu galvenie sadarbības partneri. Tāpēc ir cerība, ka šis gads būs labāks par pagājušo. Skaidrs, ka straujas izaugsmes nebūs, tas nav iespējams, jo 80 % mūsu produkcijas iet uz eksportu un esam pilnīgi atkarīgi no tā, kā attīstās pasaules tirgus. Liela daļa eksporta iet arī uz Krieviju, sekojam līdzi arī tam, kas tur notiek. Veidojot savas prognozes, pētām arī Eiropas asociācijas “Eirometāls” statistiku par tērauda pieprasījumu dažādos pasaules reģionos. Tērauda pieprasījums ir viens no rādītājiem, pēc kura var spriest par ekonomisko aktivitāti, tas ir tāds kā lakmusa papīrs. Pasaules tirgū šogad pieprasījumu pēc tērauda prognozē gandrīz 2008.gada līmenī, bet pieaugums pārsvarā ir vērojams Dienvidaustrumāzijā un Latīņamerikā. Eiropā pieaugums varētu būt tikai 1- 2%.  - Vai varam cerēt, ka šogad rūpniecība kļūs par jaunu darbvietu “piegādātāju”? - Tas ir diezgan pasmags jautājums, jo apjomi mūsu nozarē pērn nokritās apmēram par 46 %, bet strādājošo skaits samazinājās tikai par 30 %. Daudzi uzņēmumi patlaban strādā nepilnu darba nedēļu, tāpēc skaidrs, ka primārais uzdevums ir ar pilnu slodzi nodrošināt pašreizējos darbiniekus. Nevar teikt, ka šogad plānojam strauji palielināt darbinieku skaitu, bet uz nākamo gadu gan jau varētu cerēt. Pavīd prognozes, ka mums vēl 2015.gadā būs vērojams darbvietu deficīts, bet es tam nepiekrītu. Ja pasaulē atkal nebūs milzīgu satricinājumu, pieprasījums pēc darbspēka pēc pāris gadiem varētu krietni pieaugt.  - Cik lielā mērā apjomu kritums ir skaidrojams ar to, ka vairāki uzņēmumi savu ražošanu pārcēluši ārpus Latvijas, kā tas notika, piemēram, ar Rēzeknes “Rebiru”, kurš tagad ražo Ķīnā?- Kas attiecas uz “Rebir”, labi vēl, ka tādā veidā viss beidzās. Nav noslēpums, ka Ķīna ļoti daudz kopē, neskatoties ne uz kādām autortiesībām. “Rebir” galvenais noieta tirgus ir Krievija, un, ja no otrās puses nāk tādi paši nokopēti izstrādājumi par daudz zemāku cenu, skaidrs, ka jāmeklē kompromiss. “Rebir” šajā ziņā nav nekas unikāls. Ja skatāmies uz vecās Eiropas valstīm, gandrīz 80% lielo firmu filiāļu ir izvietotas Ķīnā, un ražošana pārsvarā notiek tur. Tāpēc nedomāju, ka tas jāuztver negatīvi, tā ir dzīves nepieciešamība, jo bizness ir bizness. Ja Latvijā spēles noteikumi kļūst sliktāki, bizness jau nepazudīs, bet pāries uz citām valstīm. No Latvijas aizgājušas daudzas ārvalstu firmas, mūsu nozarē - noteikti vairāk par desmit. Tas notiek tāpēc, ka samazinās ražošanas apjomi māteszemē, un šādā situācijā pirmām kārtām tiek slēgtas filiāles, meitasuzņēmumi. Savu lomu spēlē tas, ka pie mums nodokļu masa uz algas vienību ir lielāka nekā kaimiņvalstīs. Tāpēc ir piemēri, ka Zviedrijas uzņēmums, kas ilgus gadus strādāja Latvijā, tagad aiziet uz Igauniju. Vēl viens faktors - mūsu presē pārsvarā ir negatīva informācija, mums viss ir slikti, un tas ļoti kaitē. Man ļoti daudz zvana no Zviedrijas, Dānijas, Vācijas ar jautājumu - vai ar Latvijas uzņēmumiem var strādāt? Vai arī runas par lata devalvāciju - skaidrs, ka ārzemju partneri to uztver ļoti sāpīgi, jo kā var strādāt ar uzņēmumu, ja nav garantijas, ka tas rītdien nebankrotēs. Biznesā galvenais ir stabilitāte un prognozējamība. Tas nav normāli, ka decembrī mēs vēl nevaram taisīt 2010.gada plānu, jo vēl nav skaidri spēles noteikumi.  - Vai par šiem diviem krīzes gadiem mūsu rūpniecība ir kļuvusi konkurētspējīgāka?- Jebkura krīze rosina padomāt. Loģiski, ka krīzes rodas tikai no alkatības un progress - no slinkuma. Pēdējā laikā notiek daudz interesantu lietu. Pie manis vēršas daudz izgudrotāju, dažādi aktīvi cilvēki ar savām idejām, un mēs spriežam, kādā veidā tās var realizēt. Arī uzņēmēji manā skatījumā vairāk sākuši pievērsties jaunu produktu meklēšanai. Meklē arī jaunus noieta tirgus tālākos pasaules reģionos. Zinu, ka mūsējie strādā jau Dienvidaustrumāzijā, Brazīlijā un kur tik vēl nemeklē. Bet, kas traucē attīstīties un iet uz priekšu, ir parādu ķēdes, jo ar šausmām gaidām – kur tad plīsīs? Jo situācija ar finanšu resursiem mums ir ļoti slikta. Manuprāt, ja Zviedrijā uzņēmējs var dabūt daudz lētāku naudu nekā Latvijā, tā ir konkurences kropļošana Eiropas kopējā tirgū. Bankas ir tās pašas, bet naudas cena ir cita. Bankas vispār patlaban atrodas tādos kā siltumnīcas apstākļos. Nepatīkami arī tas, ka bieži vien nepamatoti tiek pieteikta uzņēmumu maksātnespēja. Piemēram, Rīgas Vagonbūves rūpnīcas gadījums - par 23 tūkstošiem tai piesaka maksātnespēju, kaut gan uzņēmuma aktīvi un apgrozījums ar šo parādu nav salīdzināms. Tas ir robs likumdošanā, jo, ja uzņēmumam piesaka maksātnespēju, tas automātiski izkrīt no visiem konkursiem. Un kurš ārzemju partneris ar šādu kompāniju strādās?! Pirmajā ceturksnī vēl analizēsim, kādu iespaidu uz nozari un tās konkurētspēju atstājušas visas tās nodokļu izmaiņas, kas bija ieviestas pagājušā gada decembrī, un tad skatīsimies, kas lietas labā jādara. Tā valstī ir liela problēma: pirms kaut kā mainīšanas, ir jānomodelē situācija, bet pie mums tā diemžēl nenotiek. Bet bieži vien velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Sarunas par dzīvi