Divriteņu stāsts

Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” žurnālistiem bija sarūpējusi patīkamu iespēju apskatīt vienīgo privāto velosipēdu muzeju Baltijā. “Es cerēju, ka jūs brauksiet ar velosipēdiem,” mūs sagaidot, joko velosipēdu muzeja vadītājs Guntis Seregins.

Vairāk nekā 30 gadi
Seno velosipēdu kolekciju Gunta tētis Jānis sācis veidot 1973.gadā, iestājoties Latvijas Antīko automobiļu klubā. Uz to pamudinājusi interese par tehniku un vēsturi, kā arī tēva un dēla entuziasms. “Kolekcijā ir apskatāmi velosipēdi no 19.gadsimta beigām līdz Otrajam pasaules karam. Nav mūsdienu velosipēdu. Mans tēvs saka, ka pēckara periods viņam uzdzenot alerģiju. Varbūt būs citi cilvēki, kas līdzīgu ekspozīciju veidos par pēckara gados ražotajiem velosipēdiem,” prāto Guntis.
Savulaik Latvijā velosipēdi ražoti septiņās velosipēdu rūpnīcās un daudzos mazos uzņēmumos. Līdz trīsdesmito gadu beigām Latvijā velosipēdu imports nepastāvējis, jo Latvijas velosipēdu ražotnes spējušas simtprocentīgi nodrošināt pieprasījumu pēc tiem. Latvija velosipēdus eksportējusi uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju un Somiju.

Amizants braucamrīks

Vecākais velosipēds kolekcijā ir 1886.gadā izgatavotais “Zirneklis” jeb augstrats, kas atguvis savu otro jaunību. Tas atrasts Skrundas apkaimē astoņdesmito gadu beigās tieši 100 gadus pēc tā izgatavošanas. “Apmeklētāji vienmēr jautā, kā uz “Zirnekļa” var uzkāpt. Daudziem šķiet, ka jāņem talkā kāpnes vai kas cits, bet augstratā uzkāpt var viens un arī braukt var viens. Uzliekot rokas uz stūres, ar to iestumjas kā ar skrejriteni. Aizmugurē velosipēdam ir dzelzs kāpslītis, uz kura uzliek kreiso kāju un lec no aizmugures virsū. Vissmieklīgākā ir braukšana ar šo velosipēdu lejup no kalna, jo tad kājas jānovieto virs stūres. Ja gadījās aizķerties aiz kāda sprunguļa vai akmens, lai nekristu ar seju uz priekšu, braucējs krita atmuguriski uz kājām. “Zirnekļa” gumijas riepas nav jāpiepumpē. Domāju, ka, nobraucot sezonu ar “Zirnekli”, ir jāmeklē zobārsts. Šo velosipēdu cirkā neizmantoja, jo senatnē pats velosipēdists uz “Zirnekļa” bija klauna cienīgs,” stāsta Guntis.

Divritenis no koka

Muzeja divās nelielajās telpās aptuveni 100 kvadrātmetru platībā apskatei ir izvietoti vairāk nekā 60 velosipēdi. Kolekcijā ir arī priekšmeti, kas saistās ar velosipēdiem. Uzmanību piesaista Austrumeiropā lielākā velosipēdu firmu zīmju kolekcija, kurā ir vairāk nekā 800 zīmes no visas pasaules. Ļoti plaša ir velosipēdu zvaniņu kolekcija. Apkopota vēsture, kas saistīta ar velosipēdistu klubu darbību līdz Otrajam pasaules karam. Interesi raisa 1940.gadā rūpnīcas VEF sporta lidmašīnu darbnīcā vienā eksemplārā izgatavotais koka divritenis. To konstruējis latviešu aviokonstruktors Kārlis Irbītis, izmantojot lidmašīnu būves materiālus. Muzejā ir iekārtots improvizēts velosipēdu veikals, lai apmeklētājiem radītu priekšstatu, kāds tas bijis savulaik, kā arī improvizēta velosipēdu darbnīca. Pie sienas no rāmjos ievietotajām fotogrāfijām noraugās divdesmitajos gados slaveni treka riteņbraucēji Latvijā. Guntis lepojas, ka šogad muzejs sasniegšot rekordlielu apmeklētāju skaitu, kas sniegšoties pāri pieciem tūkstošiem.

Vainīgs knauzerīgums

“Visus eksponātus esam savākuši Latvijā, ņemot vērā latviešu knauzerīgumu un negribu neko aizmest. Ļoti daudz eksponātu ir no tām Latvijas vietām, kur savulaik atradušās velosipēdu tirgotavas. Improvizētā velosipēdu veikala ideju aizguvām Elejā, kur savulaik bijusi velosipēdu tirgotava. Izmantojām senas fotogrāfijas, lai radītu autentisku auru,” stāsta muzeja vadītājs. Kolekcijā ir divriteņi, kas ražoti Amerikā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Anglijā, Itālijā, Japānā un citās valstīs, bet savulaik braukuši pa Latvijas ceļiem. To konstrukcijas ir dažādas. Par to liecina divriteņi, kam nav ne ķēdes, ne zobratu, tāpēc tie darbojas tikai ar kardāna piedziņu.

Par armijas tēmu
Uzmanību piesaista militāro velosipēdu stūrītis, kur redzami dažādu laiku un armiju divriteņi. Ir gan Pirmā pasaules kara cariskās Krievijas armijas saliekamais velosipēds, ko cariskās Krievijas valdība speciāli pasūtījusi Francijā 1914.gadā. Pavisam izgatavoti 12 tūkstoši šāda veida saliekamu divriteņu. Cariskajai armijai bijušas savas riteņbraucēju rotas, par ko liecinājuši uzpleči ar velosipēdu zīmotnēm. Apskatām mūsu nacionālās armijas velosipēdu, kas pasūtīts “Ērenpreiss” rūpnīcā. Tam ķēde ir salīdzinoši resnāka, gatavota no rullīšiem, lai izturētu lielu slodzi. Uz priekšējā bagāžnieka – šautenes turētājs. Ir arī vācu armijas velosipēdi, kas izmantoti Otrajā pasaules karā.

Par Saulkrastu velosipēdu muzeju var stāstīt daudz, bet labāk ir pašiem iegriezties Saulkrastos un, samazinot automašīnas ātrumu, nepabraukt garām nelielam baltam divriteni ar norādi “Velosipēdu muzejs”.

Muzejs kā apskates objekts ir iekļauts arī “Lauku ceļotāja” izdotajā velokartē  Baltijas valstu apceļotājiem. Karte tapusi ar EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu granta palīdzību no Īslandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas. Kartē iekļauti 14 maršruti, kuru kopējais kilometru garums ir vairāk nekā 3700 kilometri. Kartes izveidei pamudinājumu devuši ārvalstu tūristi, kuri vēlas redzēt visas trīs Baltijas valstis kopā. “Katrā velomaršrutā  ir posmi, kuros cilvēki iemīlas,” saka “Lauku ceļotāja” vadītāja Asnāte Ziemele.

Vairāk foto.

Sarunas par dzīvi