Džudo piešķir dzīvei krāsu 1

Ilzenes kultūras, sporta interešu izglītības un mūžizglītības centra “Dailes” sporta zāles administratore Laura Valujeviča vairākus gadus ir mācījusies džudo un šobrīd jau pati apmāca interesentus.

Pabeidzot pamatskolu, Laura nolēmusi mācīties Alūksnes vidusskolā, bet, dzīvojot „kojās”, bija jādomā, kā aizpildīt brīvo laiku. “Zīmēt, gleznot nemāku, tāpēc nolēmu pievērsties sportam. Aizejot uz vieglatlētiku, sapratu, ka arī tā nav domāta man. Draugs ieteica pamēģināt džudo. Pirmajā treniņā, noskatoties, kā citus mētā, acis iemirdzējās un skaidrs bija viens – es to darīšu,” atklāj Laura. Trīs gadu laikā viņa neesot kavējusi nevienu treniņu. Pēc vidusskolas Laura turpināja mācības Latvijas Sporta akadēmijā, cerot kļūt par džudo treneri. Viņa atzīst, ka līdztekus mācībām apmeklēja arī treniņus. “Bija vēlme sevi pilnveidot, jo tas man jau ir kā dzīvesveids,” klāsta Laura. Mācības tika pārtrauktas pēc gada, jo, kā uzskata Laura, ir jāpaiet laikam, lai saprastu, ko īsti vēlas darīt.

Darbs Ilzenes centrā “Dailes” aizsācies neplānoti. Laura stāsta, ka šobrīd galvenie darba pienākumi ir rūpēties par sporta inventāru un būt atbildīgai pa sporta zāli. Uzsākot darba gaitas, viņai sācis pietrūkt džudo treniņu. “Meklējot risinājumu, kā padarīt savu darba dienu krāšņāku, radās ideja veidot priekšnesumu skolas noslēguma pasākumam. Interese nebija liela, tomēr martā uzsākām treniņus. Divas nedēļas pirms treniņiem pieslēdzās arī meitenes,” stāsta Laura. Kā trenere centrā “Dailes” viņa strādā brīvprātīgi un atzīst, ka tieši tas aizrauj. “Nemācu bērniem kauties. Sākumā kā galvenais uzdevums ir iemācīt visu, kas saistīts ar ķermeņa plastiku, piemēram, mest kūleņus, salto, taisīt svecīti. Metot kūleņus, var iemācīties uzticēties, nostabilizēt līdzsvara izjūtu, kā arī nebaidīties - nebaidīties lēkt pāri, bet tiem, kas guļ lejā – uzticēties. Kūleņi ir pamats, jo arī cīņā ir jāiemācās krist, savukārt otram, kas met, nodrošināt krišanu. Man ir tāda maza pamatskolas klasīte, kurā ir jāiemāca bērniem paļauties citam uz citu, jo treniņus apmeklē astoņi līdz divpadsmit bērni,” saka Laura.

Paužot emocijas pirms pirmās savu audzēkņu uzstāšanās, Laura nenoliedz, ka uztraukums esot bijis milzīgs. “Bija neplānoti sarežģījumi. Uzstāšanās dienā bija pazudusi elektrība, mūzikas nebija. Nācās iztikt ar to, cik enerģiski mēs iekustināsim publiku. Man gan bija bažas par to, vai bērni uztraukumā spēs visu izdarīt līdz galam,” saka Laura. Tagad skolā mācības ir beigušās, tomēr viņa neplāno beigt trenēt skolēnus. Jūnijā treniņu būs mazāk, jo ir izlaidumu laiks, bet jūlijā viņa ir apņēmības pilna atsākt treniņus pilnā apmērā, piebilstot, ka „šobrīd ir jāiemācās smuki mest kūleņus, lai varētu apgūt kūleņu mešanu gaisā”.

Komentāri 1

Sarunas par dzīvi