Esam galējību cilvēki

Kā strādāt nevis melnu muti, bet gudrāk – par to patlaban būtu jādomā gan mūsu valsts uzņēmumiem, gan strādājošajiem, uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņasprāt, tuvākajā laikā kāpināt darbavietu skaitu būs ļoti grūti, taču nopietni jācenšas uzlabot arī darbaspēka kvalitāti, lai nākotnē Latvijas kartē neveidotos “melnie punkti”, kur darba devējam tikpat kā nav piemērotu darbinieku.

- Kas patlaban notiek ar nodarbinātību Latvijas reģionos? Kur uzņēmumi meklē darbiniekus, kur gaidāmas lielas atlaišanas?
- Valstī, kur privātajā sektorā ir tikai pusmiljons strādājošo, dalīt - Rīga un lauki - varbūt pat nav tik svarīgi, svarīgi ir mūsu paradumi. Krīzei sākoties, uzņēmumi vispirms mēģināja mazināt darba stundas, centās noturēt cilvēkus pēc iespējas ilgāk, jo zināja, ko nozīmē speciālistu bads - tikai pēc tam sākās lielās atlaišanas. Tomēr daļējs darbalaiks joprojām ir lieta, ko neesam pietiekami izmantojuši.
Redzu, ka uzņēmumi Latvijā, no vienas puses, pērn ir noturējušies ar pašu rezervēm, taču vēl ir jautājums, kā tie piemērosies jaunajām nodokļu izmaiņām un kādi pārsteigumi mūs vēl sagaida. Turklāt nodarbinātības rādītāji turpina iet uz leju, un tas liecina, ka situācija turpina pasliktināties. Strādājot Nodarbinātības valsts aģentūras konsultatīvajā padomē, nesen šķita, ka mazāk brīvo vakanču - apmēram 2000 - vairs nevar būt, taču decembrī to bija vairs tikai apmēram 1300.
- Kuri reģioni, no darba ņēmēja viedokļa, izskatās cerīgāki?
- Protams, lielāks pievilkšanas spēks ir lielajām pilsētām, īpaši Rīgai. Tieši lielās pilsētas, kas saražo lielāko iekšzemes kopproduktu, būs tās, kas Latviju var izvilkt. Jautājums - vai pietiekami tajās nostiprinām infrastruktūru? Mums valstī ir tikai 400 000 strādājošo privātajā sektorā, kas maksā nodokļus, visi pārējie dzīvo no viņu sapelnītā. Ir arī ēnu ekonomika un nereģistrētā nodarbinātība, tāpēc ieņēmumi, ar kuriem nodrošināt infrastruktūru un publiskos pakalpojumus, ir ļoti mazi.
Tradicionāli saka, ka visvājākā nodarbinātība ir Latgalē, bet tajā pašā laikā gan Daugavpilī, gan Rēzeknē, gan Jēkabpilī notiek pragmatisks darbs tieši pie rūpniecības atbalsta, nodarbinātības risinājumiem. Tur uzņēmējiem veidojas ciešs kontakts ar pašvaldībām, ir labas industriālās tradīcijas, sadarbība ar Baltkrieviju, Lietuvu, Ukrainu, Krieviju. Latgalē, tāpat kā Zemgalē, arī ir ļoti aktīvi sīkuzņēmēji. Tas katrā ziņā ir potenciāls.
Tajā pašā laikā Latvijas vājā vieta ir tā, ka te nekad nav bijusi tiešām stipra apstrādes rūpniecība. To neizveidodami, mēs patlaban esam aizgājuši tādā kā koķetērijā, ka visi nu būsim mikro un inovatīvi uzņēmumi, neapzinoties, ka inovācijas prasa mežonīgus naudas resursus, arī stratēģisku ilgtermiņa domāšanu. Bet uzņēmums nevar stratēģiski domāt, ja ik gadu mainās nodokļu sistēma. Tad arī runāt ar investoriem ir ļoti smagi.
- Vai krīzes laikā jaunu uzņēmumu skaits reģionos pieaug?
- Mums ir ļoti maz uzņēmēju un pašnodarbināto, turklāt daudzi patlaban aiziet ēnu ekonomikā. Un te nu ir pašvaldību atbildība - skatīties, kādi uzņēmumi turpina piedalīties pašvaldību iepirkumos, apgūst ES fondus, cik godīgi viņi maksā nodokļus. Visiem vienādi spēles noteikumi ir būtiski, lai uzņēmējdarbības vide vispār attīstītos. Ja viens mēģina maksāt nodokļus, bet otrs ne, tad skaidrs, ka nemaksātājs ir brīvs no jebkādas atbildības, bet otram ir ļoti grūti šādā situācijā izsisties.
- Vai, meklējot brīvas darbavietas, cilvēkiem ir vērts apsvērt migrēšanu pa Latviju?
- Ir jāapzinās, kas ir bezdarba riskam visvairāk pakļautie cilvēki. Šobrīd tie ir jaunieši, vīrieši, kas agrāk bija pieprasīti, piemēram, celtniecībā, zemu kvalificēti cilvēki, kas profesionālo izglītību ieguvuši pirms gadiem 20. Viņus visus es aicinātu izmantot krīzi kā iespēju mācīties, arī ņemot kredītus mācībām. Bet mācīties profesijas, kuras darba tirgū tiešām ir piemērojamas - nopietnās apstrādes nozares, horizontālie (starpnozaru) pakalpojumi.
Protams, jāizskata iespējas strādāt citā Latvijas pilsētā. 3-5 gadu perspektīvā ikvienam, kas būs palicis Latvijā un gribēs strādāt, būs zelta vērtība, jo mūsu demogrāfija un emigrācija mūs ne pie kā laba neved.
Nodrošināt, ka tuvākajā laikā atjaunosies darbavietas, gan būs ļoti grūti, jo šobrīd uzņēmumi ļoti cenšas kāpināt produktivitāti. Virsstundas, zemā produktivitāte liecina, ka pagaidām vēl neprotam strādāt gana pragmatiski, elastīgi.
- Vai no lauku rajoniem doties uz ārzemēm izvēlas vairāk cilvēku nekā no Rīgas?
- Tas apjoms ir mainīgs. Es vairāk gribētu dalīt nevis pēc reģioniem, bet pēc izglītības līmeņiem. Pirmajā emigrācijas vilnī vairāk aizbrauca cilvēki ar zemāku kvalifikāciju, šobrīd sāk emigrēt augsti kvalificēti speciālisti, un Latvijai tas var būt ļoti sāpīgi. Risks ir arī tas, ka uzņēmējdarbības aktivitāte tiek reģistrēta ārpus Latvijas.
Tomēr cilvēkiem jārēķinās, ka stabilitāte arī ārzemēs ir ļoti trausla un imigranti ir tie, kas līdz ar atlaišanām uzņēmumos darbu zaudē visātrāk. Braukt prom uz labu laimi vairs nav izdevīgi, jo, piedodiet, vienmēr būs kāds moldāvs vai rumānis, kas būs gatavs strādāt par vēl mazāku samaksu. Tāpēc tagad vairāk jāskatās, kā strādāt nevis melnu muti, bet gudrāk, kā izmantot Eiropas fondu iespējas Latvijā, kas citām valstīm nav tik pieejamas.
- Kāda ir Latvijas darbaspēka kvalitāte?
- Bez trūkumiem produktivitātē mums, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir arī ļoti maz cilvēku, kas iesaistās mūžizglītības aktivitātēs, apgūst prasmes, bez kurām vairs nevar iztikt, - IT, valodas. Otra problēma - daudzi, īpaši jaunieši, mācības pametuši nepabeigtas. Arī darba devēju iesaiste profesionālajā izglītībā netiek veicināta, līdz ar to cilvēki darba tirgū ienāk it kā izmācījušies, bet bez praktiskās pieredzes.
Runājot par darbaspēka kvalitāti reģionu griezumā, jāņem vērā katras pilsētas stiprās un vājās puses konkrētās nozarēs. Daugavpils, Jelgava ir industriāli spēcīgākas, Ventspilī vairāk attīstījušies ar elektroniku un tranzītu saistīti klasteri, Liepājā - noteikta veida pakalpojumi, atsevišķas rūpniecības nozares. Katrā pašvaldībā ir nepieciešamas noteiktas prasmes. Mūsu sadrumstalotā profesiju klasifikācija gan neļauj cilvēkam mācoties iegūt kompetences, kas piemērojamas pēc iespējas vairākās jomās.
Šobrīd vispieprasītākais ir vidējās kvalifikācijas līmenis - labi pārtikas tehnologi, inženieri apkārt nemētājas. No darba tirgus izkrīt daudz augstu kvalificētu cilvēku ar vadības prasmēm, līdz ar to arī tas (nākotnē) būs vēl viens robs. Sāpīgs ir arī jautājums par profesionālo izglītību - tuvākajā periodā skolas var uzņemt tikai apmēram 7000 bērnu. Tas Latvijas darba tirgum ir mežonīgs izaicinājums. Un sapņot par ārvalstu investoru piesaisti ar šādu kvalificēto speciālistu pieejamības līmeni ir vienkārši pļāpāšana.
- Tas nozīmē, ka nākotnē daudzviet Latvijā būs “melnie punkti”, kur darba devējiem derīga darbaspēka vienkārši nebūs?
- Tāda situācija var veidoties, jā. Cilvēku atbilstība darba devēju prasībām šobrīd ir viens no vājākajiem posmiem. Ir instrumenti, kā to mainīt ar rīcībpolitiku, bet ir daudz maināmu ieradumu arī pašos darba ņēmējos un devējos. Mēs joprojām esam galējību cilvēki: vai nu strādā virsstundas līdz ģībšanai, vai nestrādā nemaz; ja nav darba, emigrē no valsts, bet nepaskatās, kas notiek citās pilsētās, nozarēs, profesijās. Jākļūst arī solidārākiem, jādomā, kā strādāt mazāk stundu, lai darbu saglabātu vairāk cilvēku.
- Kas tuvākajā nākotnē varētu notikt ar atalgojuma plaisu starp reģioniem un Rīgu?
- Šobrīd aina vēl nav pilnīga, Centrālās statistikas pārvaldes dati pagaidām rāda, ka atalgojuma samazinājums vēl ir bijis visai niecīgs. Pērn atalgojumu speciālistiem privātie uzņēmumi nemaz tā necentās aiztikt, jo tam tomēr jābūt samērojamam gan ar cilvēka ieguldījumu, gan ar algām ES. Protams, uzņēmumi patlaban cenšas atrast labākus un lētākus darbiniekus, bet šī darbinieku rotācija nav pašmērķis.
Algu plaisa starp Rīgu un reģioniem ir pastāvējusi vienmēr, un tai ir savi objektīvi iemesli. Nedomāju, ka šīs atšķirības augs, jo dzīves izmaksas būtiski nemainīsies, turklāt arī reģionos ir spēcīgi eksportējošie uzņēmumi, kas krīzi pārvar tāpēc, ka viņiem ir labi partneri ārzemēs, un viņiem nav iemesla samazināt atalgojumu saviem darbiniekiem.
Mani vairāk satrauc aplokšņu algas, kas nereti tiek maksātas, pusēm vienojoties. Šī pelēkā zona palielinās visā Latvijā. Jāraugās, cik liels ir konkurentu spiediens un cik tas ir godīgs vai negodīgs. Plus - cik prognozējama ir likumdevēju rīcība un cik biznesa sektors ir vienots, lai spētu sevi pārstāvēt nacionālā un pašvaldību līmenī.

Sarunas par dzīvi