Ir vajadzīgs Dievam un cilvēkiem 1

Lai gan Alūksnes pareizticīgo baznīcas priesteris Nikolajs Boiško vairāk nekā 20 gadus dzīvo un strādā šajā pilsētā, pieļauju, ka daudzi vēl arvien viņu nepazīst vai arī zina visai maz.  Tāpēc laikā pirms pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkiem, ko svin pēc vecā stila 6. un 7.janvārī, aicināju viņu uz sarunu. Apmēram 400 000 mūsu valsts iedzīvotāju tie ir gada skaistākie svētki, kad dzimis Jēzus Kristus. Pašlaik ir gavēņa laiks, kad pareizticīgie atceras praviešus un svētos, kuri gaidīja Jēzus Kristus piedzimšanu.

- Tas ir liktenis vai varbūt Dieva sūtība, ka kļuvāt priesteris?
- Esmu jau ilgi kalpojis, tāpēc zinu, ka tas ir aicinājums. Tāda iespēja netiek dota katram. Tāpat ne katrs var būt inženieris vai valsts prezidents, bet garīdznieks vēl jo vairāk. No vienas puses, garīdznieks ir tāds pats cilvēks kā visi. Bet, no otras puses, viņam ir jābūt kaut kam pārākam, jo ticīgie cilvēki pie tā nāk uz grēksūdzi, nāk ar savām problēmām, kuras jāpalīdz risināt. Tas ir ļoti sarežģīti. Daudzi domā, ka mācītāji izvēlas kalpot naudas dēļ. Protams, var pieļaut, ka ir arī tādi. Taču patiesa aicinājuma garīdzniekam personiskā dzīve tiek atvirzīta otrajā plānā. Protams, viņam ir vajadzīgi līdzekļi materiālās dzīves nodrošināšanai. Tomēr atzīšos, ka neesam turīgi.

- Vai priesterim ir jābūt labākam, godīgākam un taisnīgākam nekā pārējiem ticīgajiem?
- Jā, tas būtu vajadzīgs. Un tas ir arī iespējams. Cik ir manos spēkos, es šajā grūtajā ekonomiskajā situācijā cenšos palīdzēt. Piemēram, mani aicina uz bērēm vai kristībām vadīt ceremoniju. Taču šiem cilvēkiem nav naudas, lai samaksātu. Tad es to daru par brīvu. Tiesa, cilvēkiem vajadzētu saprast, ka baznīca pastāv no ziedojumiem un atlīdzības par izvadīšanu vai laulībām. Tam ir noteikti izcenojumi. Tomēr nekad neuzstāju, ka tieši tik arī ir jāsamaksā. Cik katram ir, tik arī dod. Esmu novērojis, ka bagātākie ir skopāki. Taču trūcīgie ir gatavi atdot visu.

- Vai jums ir ģimene?
- Laulība ar sievu Mariju ir šķirta, taču Dieva priekšā viņa man joprojām ir sieva. Tagad dēlam Nikolajam ir 22 gadi. Viņš mācās Kijevas konservatorijā, tāpat kā māte dzīvo Ukrainā. Taču dēls ir dzimis Alūksnē. Kad ģimene izjuka, abi aizbrauca. Es viņus apciemoju, metropolīts Aleksandrs man dod svētību braucieniem uz dzimteni. Mums ar bijušo sievu un dēlu ir labas attiecības. Palīdzu dēlam, jo studijas maksā dārgi.

- Tātad dēlam ir mūziķa talants. Vai arī jums tāds ir?
- Es spēlēju akordeonu un bajānu. Iespējams, ka dēls kaut ko no manis ir mantojis. Agrāk mani aicināja ciemos arī paspēlēt. Vēl tagad reizēm uzspēlēju. Kāpēc ne? Tas taču nav nekāds grēks, ja neizvēlas spēlēt vulgāras dziesmas. Man patīk ukraiņu, krievu, arī latviešu tautasdziesmas. Es daudzas zinu. Lūgšanām ir savs laiks, turklāt tām ir jānoskaņojas. Ja grib vienlaikus nodarboties ar kaut ko citu, tad lūgšanai nav jēgas.  

- Par ko šajos Ziemassvētkos vajadzētu īpaši lūgties?
- Nekā īpaša nav un nebūs. Lūgties vajag katru dienu no rīta un vakarā. Ar gadu tam nav nekāda sakara. Ja cilvēks nelūdz, ja viņš netiecas pēc Dieva un kaut kā augstāka, tad nekāds gads tur nevar palīdzēt. Vienmēr ir jāatceras, ka mēs esam Dieva radīti. Tāpēc Dieva priekšā nesam lielu atbildību.

- Tomēr jūs atzīstat, ka šobrīd mums visiem ir daudz grūtāk nekā iepriekšējos gados.
- Kas pie tā ir vainīgs, ka mums tagad ir slikti? Tas nozīmē, ka esam aizmirsuši par Dievu. Ja tā notiek, tad Dievs mūs brīdina vai arī soda ar nelaimēm un dabas katastrofām. Zemestrīces, plūdi, mežu ugunsgrēki – tie ir brīdinājumi. Turklāt var būt vēl sliktāk nekā ir tagad. To vajadzētu atcerēties.

- Varbūt arī tas bija Dieva brīdinājums vai zīme, kad jūlijā negaisa laikā baznīcai bojājumus nodarīja lodveida zibens?
- To ir grūti pateikt, vai tā bija kāda Dieva zīme. Var jautāt, kāpēc baznīcā, nevis kaut kur citur. Uzskatu, ka tā bija nejaušība, nevis brīdinājums. Tomēr iespējams, ka tā bija zīme. Esmu pateicīgs Alūksnes novada domei un visiem, kuri finansiāli atbalstīja dievnama remontu pēc zibens spēriena. Tagad izskatās, ka viss ir kārtībā. Taču darbi  nav pabeigti, jo tiem ir vēl vajadzīgi līdzekļi. Pašvaldība piešķīra 1000 latus, kas mūsu baznīcai ir liela nauda. Taču atjaunošanas darbiem un remontam vajadzētu vēl daudz vairāk. Mūsu rīcībā ir ļoti maz līdzekļu, jo pareizticīgo nav daudz. Viņi nāk, lūdz Dievu un ziedo, bet pilsēta ir maza.

- Vai esat kādreiz piedzīvojis Dieva brīnumu?
- Redzējis neko tādu neesmu, bet jūtu sirdī. Jūtu, ka man gribas darīt labu. Šīs iekšējās sajūtas ir grūti izskaidrot. Tiesa, bija arī kāds negadījums, kurā varēju aiziet bojā. Pečoros iekļuvu avārijā. Automašīnas vadītājs kļuva invalīds, viņa blakus sēdētājs zaudēja dzīvību, bet es paliku dzīvs ar nelielu skrambu. Kad es par to stāstīju Tēvam Tihonam, viņš teica – tas nozīmē, ka esmu vēl Dievam vajadzīgs. Pretējā gadījumā droši vien netiktu izglābts.

- Ko uzskatāt par lielāko grēku savā dzīvē?
- Katram cilvēkam, tātad arī man, lielākais grēks ir slikti runāt par Svēto garu. Dievs to nepiedod. Par tādu nāves grēku dvēsele nonāk ellē. Visus citus grēkus, kurus cilvēks no sirds nožēlo, Dievs piedod. Arī slepkavību. Protams, mums ir likumi, kas par katru nodarījumu paredz sodu. Bet arī Dievs soda.

- Jums bija problēmas ar alkoholu. Kā atbrīvojāties no šīs atkarības?
- Man bija problēmas ģimenē un arī ar alkoholu. Taču es nekur neesmu vērsies, lai lūgtu palīdzību. Es pats pateicu – viss, pietiek. Gribasspēkam ir jābūt katrā cilvēkā. Ja tā nav, tad arī nekas neizdosies. Bet man izdevās. Protams, nekas nenotiek bez Dieva palīdzības. Ir speciāli lasījumi dievmātei, kas palīdz.

- Kādu padomu varētu dot citiem, kas vēlētos atbrīvoties no alkohola?
- Tas atkarīgs no tā, ko šis cilvēks teiks, vēlēsies un jautās. Mans pienākums ir ieteikt, taču tas nenozīmē, ka viņš tā arī rīkosies. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Turklāt svarīgi, kā padoms tiek uzklausīts. Tas nav vienkārši.

Komentāri 1

Elza

Paldies Jums ,kad Jūs tāds mums esat mūsu mazajā pilsētiņā.Man patika Jūsu atbildes uz Mārītes Dzenes uzdotajiem jautājumiem.Lai Dievs Jūs bagātīgi svētī!

pirms 10 gadiem, 2010.12.25 14:31

Sarunas par dzīvi