Ja dvēsele sāp, ir jākliedz 5

Vardarbība mūsu apziņā saistās ar fizisku pāridarījumu: varmākas – tēvi, kas izvarojuši savas meitas, vecāki, kuri nežēlīgi sit bērnus, pusaudži, kuri savā visatļautībā piekauj vienaudzi un iegrūž upē... Tādas vardarbības sekas ir acīmredzamas un atbaidošas. Tomēr emocionālā vardarbība, kas pazemo pašcieņu, nesāp mazāk. Alūksnes ģimnāzijas speciālās pedagoģes Dagmāras Meleces zināšanas un pieredze ļauj ne tikai saskatīt sejās un rīcībā emocionālus pārdzīvojumus, bet arī palīdzēt dziedēt rētas dvēselē.

- Kā atpazīt vardarbībā cietušos? Vai tās palielināšanos ietekmē ekonomiskā situācija valstī?
- Alūksnes pusē dažādos veidos izpaužas galvenokārt emocionālā vardarbība. To ir visgrūtāk ne tikai atpazīt, bet arī ārstēt. Tāpēc gadās, ka bērnībā gūtās psihiskās traumas ietekmē radusies agresija var izpausties pēc daudziem gadiem. Tiesa, ne vienmēr emocionālā vardarbība ir apzināta. Pieaugušie rāj bērnus par kļūdām, arī lamā viņus, nedomājot, ka šādi grauj viņu pašapziņu un ietekmē emocionāli. Lai gan skaidro, ka trūkums nevar izraisīt vardarbību, es tam nepiekrītu. Tieši šogad, kad jūtami pasliktinās ekonomiskā situācija, ģimenēs, skolā un visā sabiedrībā vērojama lielāka neiecietība un agresivitāte. Daudzi pusaudži ir nomākti, emocionāli sagrauti. Viņi saprot un izjūt problēmas, kas tiek risinātas ģimenē.


- Vecāku vēlme nopelnīt un nodrošināt ģimenes labklājību liek viņiem strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram, neatlicinot laiku sarunām ar bērniem. Nereti arī saspringums un negatīvās emocijas tiek izgāztas uz bērniem. Vai tas ir labāk nekā aizbraukt un atstāt bērnus šeit vienus pašus?
- Protams, vajadzība nopelnīt pietiekami, lai bērni varētu mācīties un nebūtu kā baltie zvirbuļi labi apģērbto un ar kabatas naudu nodrošināto vienaudžu vidū, atrauj laiku un vēlmi kopīgi atpūsties. Tomēr vēl bēdīgāk, ja vecāki ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Kā var pieļaut, ka bērni paliek šeit vieni? Tā ir emocionāla vardarbība! Neviens jau nejautā, vai viņi vēlas, lai vecāki aizbrauktu. Katram ir vajadzīgi bioloģiskie vecāki, nevis aizbildnis. Manuprāt, bērni ir jāņem līdzi, dodoties peļņā. Jā, materiāli šie bērni tiek nodrošināti. Bet zūd garīgā saikne, iespēja parunāt, noglāstīt un samīļot. Ne telefons, ne e-pasts šādu iespēju nedod. Tomēr es nenosodu šos vecākus. Tā nav viņu vaina, ka Latvijā nevar nopelnīt tik daudz, lai nodrošinātu visu dzīvei nepieciešamo. Tāpēc bērni nevar sajust mīlestību ģimenē, bet tas ir vissvarīgākais. Redzu, kā bērnam sāp sirds, kad viņš atklāj savu kvēlāko vēlmi – lai tētis un mamma nestrīdas un ir kopā. Vecākiem tikai liekas, ka viss ir kārtībā, ja dēls un meita ir apģērbti, ja iegādātas skolai nepieciešamās lietas un iet uz skolu. Vairāk nekā puse skolas audzēkņu vēlas, lai viņiem klātos labāk. Tiesa, nevar un nevajag, lai pilnīgi viss būtu labi.


- Vardarbīgi ir arī paši bērni. Pusaudži izsmej vienaudžus, kuri nav ģērbušies pēc pēdējās modes prasībām, bet ir iepirkušies lietoto apģērbu veikalos. Viņi smejas arī par tiem, kuriem nav ideāls augums un izskats.
- Tā ir. Nedod, Dievs, ja kādam gribas ne tikai ar vārdiem, bet fiziski vērsties pret kādu! Tā bērni un jaunieši atbrīvojas no saspringuma, izkliedz savu sāpi. Rīcība, protams, ir atkarīga no katra temperamenta. Turklāt jārēķinās, ka ar tādu viņš ir piedzimis. Diemžēl ir raksturīgi, ka pusaudžiem emocionālo vardarbību nākas ciest galvenokārt sava izskata vai apģērba dēļ un tikai dažreiz - atšķirīgu uzskatu dēļ. Kurš pusaudzis gan nevēlas līdzināties filmu vai žurnālu zvaigznēm? Tie ir elki, tāpēc jaunieši nemēģina ieklausīties un saprast, ka vairāk nepieciešamas ir pavisam citas lietas. Viņi arī nevēlas zināt, ka vecāki nevar nopirkt dārgas modes preces. Tāpēc tas var kļūt par savstarpējo nesaskaņu iemeslu.

- Tikai nesen tiek atzīts un atgādināts, ka skolēniem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi. Tagad ir jāpaiet ilgākam laikam, lai situācija mainītos. Ja desmit gadus ir uzsvērtas bērnu tiesības, tad saprotams, ka viņi uz pieaugušajiem skatās no augšas. Vai skolēnu emocionālu vardarbību nākas izjust arī skolotājiem?

- Būtu muļķīgi noliegt, ka tādi gadījumi ir. Lai pārtrauktu pusaudža emocionālo vardarbību, runājot ar viņu, jāpanāk, lai tas pats saprastu, kāda pagātnes pieredze rada šādu negatīvu attieksmi. No tās ir jāatbrīvojas, jo nevar dzīvot ar tādu nastu. Šādai rīcībai ir kāds cēlonis. Bērni aug, un viņus ietekmē vide, kurā tie dzīvo. Turklāt dzīves prasmes viņos veido pieaugušie. Ģimenēs, kurās valda saskaņa, reti rodas problēmas bērnu audzināšanā un vardarbības iezīmes. Tās veidojas, ja nav izdevies atbrīvoties no negatīvas pagātnes pieredzes. Un bērns vai jaunietis to visu laiku nes sevī, līdz kādā brīdī aizvainojums vai dusmas izlaužas. Visbiežāk tas notiek 6., 7.klasē.


- Kāds ir labākais veids šādu situāciju risināšanai?
- Vislabākā terapija šādos gadījumos iespējama ģimenē, kur pusaudzis var droši par visu stāstīt un uzticēties. Ja tādas nav, tad ir grūti atrast cilvēku, kam uzticēties. Reti kāds, gan bērns, gan pieaugušais, vēlas atklāti stāstīt par sevi, savām domām un izjūtām. Turklāt par vardarbību parasti nerunā. Tas nozīmē, ka cilvēks visu laiku nes sevī pāridarījumus un klusē. Viņa dvēsele ir noslogota, viņam sāp. Turklāt katru dienu. Jā, var mācīties, strādāt kā automāts, bet emocionālais pārdzīvojums nekur nepazūd. Informāciju tehnoloģijas tikai veicina savstarpēju atsvešinātību, tomēr daudzi savstarpējo saskarsmi cenšas aizstāt ar saraksti “draugos”. Ja draugi un draudzenes tiekas, savā starpā izrunājas, tad viņi var atbrīvoties no emocionālā saspringuma. Turpretim datorspēles un filmas, kurās rāda vardarbību, tādu iespēju nedod. Emocijas uzkrājas, un pusaudži kļūst vardarbīgi. Ja regulāri skatās šādas filmas, tad var domāt, ka jaunietim ir bijusi situācija, kad izdzīvots kaut kas līdzīgs. Viņš mēģina rast atbildi, bet filmā neviens to nedod. Tā rāda savu versiju par konflikta risinājumu. Kā atbrīvoties no sasprindzinājuma, ko filmas vēl vairo? Izvēlas nošaut, kā Somijā.


- Pētījuma dati liecina, ka emocionālo vardarbību izjūt 41 procents, fizisku vardarbību – 32 procenti skolēnu. Arvien biežāk tiek secināts, ka pusaudžu fizisku vardarbību rosina filmas un datorspēles. Vai piekrītat?
- Jā, diemžēl arvien vairāk skolēnu netiek galā ar nomācošo trauksmes sajūtu, tāpēc viņi smēķē, lieto alkoholu vai citas apreibinošas vielas. Reibums veicina vēlmi izlādēties. Turklāt fizisku vardarbību bieži vien sabiedrībā nenosoda. Saka – nu un kas. Bieži šausmināmies par nepilngadīgo noziegumiem. To pamatā ir pārprastas tiesības jeb visatļautība. Pusaudži ir secinājuši, ka var darīt visu, ko vēlas. Tiek pastrādātas pat slepkavības apziņā, ka par to nekas nebūs. Nereti tā rīkojas pusaudži no it kā normālām ģimenēm. Iespējams, ka ļaunums viņos attīstījies tāpēc, ka ģimenē valdījis autoritārs audzināšanas stils. Ko saka, to bērns izdara. Bet pienāk brīdis, kad viņš nepakļaujas un kļūst agresīvs. Turklāt nenoliedzami pusaudžu uzvedību ietekmē bara instinkts.


- Kā varat palīdzēt, ja to nespēj paši tuvākie cilvēki?

Protams, speciālais pedagogs nevar mainīt apstākļus ģimenē un sabiedrībā. Toties var palīdzēt izprast, izvērtēt un sakārtot sevi – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Jebkuram visgrūtāk ir atzīt, ka viņam ir problēma. Ilgs un tāls ceļš ejams, kamēr var nonākt līdz šai atziņai. Sociālais pedagogs neliek atzīmi, bet pēc laika var secināt, ka izdodas palīdzēt. Tiesa, nekad nevaru teikt, ka viss ir izdarīts. Pieaugušajiem ir grūti mainīties, bet bērniem tikai jāpalīdz, lai viņi paši mainītos. Turklāt ir normāli, ja pusaudzis kļūt agresīvs un nepieņem piedāvāto palīdzību. Vienu reizi nepieņem, arī otru, bet ir brīdis, kad viņš saprot. Ir vajadzīgs ilgs laiks, kamēr tas notiek. Bet tas ir tik svētīgi!

Komentāri 5

Tad vienkaarsi var noskaidrot, pajautaajot pasai Dagmaarai Melecei.

pirms 12 gadiem, 2008.10.13 09:38

!

sociālais pedagogs un speciālais pedagogs ir divas ļoooti dažādas lietas!

pirms 12 gadiem, 2008.10.12 20:50

?

Vai tik viņa nav sociālā pedagoģe nevis "speciālā pedagoģe"?

pirms 12 gadiem, 2008.10.12 10:34

Sarunas par dzīvi