Kad nav vairs nekā 2

“Mēs mēdzām dzīvot lineārā veidā, zinot, ka katru rītu celsimies, dosimies uz darbu, tad atkal mājās. Kā pēc saraksta. Kādam bijusi sajūta, ka viņš auļo uz priekšu pēc jauniem sasniegumiem, cits izbaudīja stabilitāti un drošību, ka ir labs darbs, dzīvesbiedrs, bērni, grezns mājoklis un konts bankā. Un tad vienā brīdī vairs nekā nav. Mainoties ekonomiskajai situācijai, zūd materiālā stabilitāte, cilvēks zaudē arī sakarus un sociālo statusu, viss pamazām tiek atņemts un nogriezts, un izrādās, ka arī attiecību nav. Sajūta kā nomestam no zirga,” pēdējā laika visatpazīstamākos apstākļus, kas var izvērsties personības krīzē, raksturo psiholoģe Inese Kapustjanska.

atpazīstamākos apstākļus, kas var izvērsties personības krīzē, raksturo psiholoģe Inese Kapustjanska. Tomēr izsist pamatu zem kājām, kas izmisīgi liek meklēt jaunu platformu, spēj arī citas situācijas, kam nav nekāda sakara ar ekonomiku. Tuva cilvēka zaudējums, šķiršanās, nesaprašanās ar laiku 30, 40 un tā tālāk gados, galu galā nepieciešamība garīgi augt ik pa laikam iemet akā, no kuras uzpeldēt var, vienīgi nogrimstot līdz galam.
Parasti skaudras izjūtas«Personības krīzi var sajust tuvojamies, ja ar iepriekšējiem līdzekļiem – zināšanām prasmēm, iemaņām un uzvedību – vairs nevaru sasniegt, ko vēlos. Tie nestrādā! Vērtības, ko esmu krājis un kam pievērsis lielu uzmanību, pēkšņi kļuvušas nenozīmīgas, jo krīze pieprasa jaunu identitāti. Vecā kļuvusi par novalkātu mēteli, kas saplīsis pa visām vīlēm – nezinu vairs, kas esmu, kāpēc dzīvoju šajā pasaulē, kas ir mani draugi, ienaidnieki, kurp vispār eju,» turpina Inese, piebilzdama, ka parasti šis stāvoklis, kas smagākajos gadījumos sadala dzīvi «pirms» un «pēc», raisa skaudras izjūtas. Iztrūkumu, ko nevar piepildīt ar rīcībā esošajiem līdzekļiem, lielu vilšanos, vientulību, laika nelietderīgas izmantošanas izjūtu, ko ieskandina neapmierinātība, izjūta, ka nedzīvoju savu dzīvi. «Tik vienkārši to nevar apzināties, jo krīze, lai gan saasina uztveri, kas ļauj spilgti ieraudzīt, kā līdz šim esmu dzīvojis, pienāk kā lietus – sākumā pa pilienam,» atzīst I.Kapustjanska, aicinot arī «miera» laikos būt vērīgiem pret sevi. «Krīzi noteikti var izraisīt atlikti lēmumi, un, iespējams, tā būs tik dziļa un plaša, kādu pat nebijām iedomājušies,» teic psiholoģe, minēdama vēl kādu galēju situāciju, kur spēj novest nedzirdīgas «ausis». «Pazīstu kādu cilvēku, kurš ilgi nosēdējis cietumā. Viņš dzīvoja savā neprātā, dedzinādams sevi no abiem galiem. Vajadzēja notikt ļoti smagam negadījumam, lai šis cilvēks apzinātos, ja jādzīvo citādi. Nekas mazāks viņu nespēja izmainīt.»
Nesteigties ārā no krīzesLīdzīgi kā iekļūšana personības krīzē, arī izkļūšana no tās ir process, ko ietekmē vide, kurā dzīvojam, cilvēka nervu sistēma, personības īpatnības, priekšstati, attieksme pret emocijām. «Krīze uzreiz skar vairākas dzīves jomas – draudzību, laulību, attiecības ar bērniem, vecākiem, naudu, varu, kolēģiem, laiku. Kā to vienlaikus salabot?» retoriski jautā Inese, mudinādama gan pārlieku nesteigties ārā no šīs dramatiskās situācijas, bet arī nesēdēt, rokas klēpī salikušiem. «Izredzētā tauta uz apsolīto zemi tāpat gāja caur tuksnesi. Pirms kalpošanas Kristus bija tuksnesī, arī Mozus. Tā ir vieta, kur nekā nav. Krīze prasa pārskatīt visas tās skartās dzīves jomas, un vienā dienā to nevar izdarīt, kur nu vēl rast atbildes. Sākumā vajag vienkārši tikt pie sajēgas,» pārliecināta I.Kapustjanska, piebilzdama, ka to var palīdzēt rast arī pavisam ikdienišķas lietas un notikumi. «Atbildes jāmeklē aktīvi, bet tās atnāk dažādā veidā – ar nejauši satikta cilvēka starpniecību, kurš pasaka trīs viedus vārdus, vai bibliotēkā ieraugu grāmatu, kurā rakstīts teksts tieši man, vai raidījumā sadzirdu kādu dzīves stāstu, uzkāpju kalnā, ieeju klosterī. Var arī prasīt tiešā veidā: «Dievs, es nezinu, kurp tālāk iet. Rādi man ceļu!»» Nepieciešama liela drosme«Ceļš ārā no krīzes ir, kad pamazām atkal sāku saprast, kas esmu šajā pasaulē, kas vēl jāizdara, kādi mani parādi. Iezīmējas sevis izjūta un mērķis. Piemēram, ja līdz šim kalpoju kā darbinieks, saprotu, ka vēlos sākt savu biznesu, vai nolemju labāk dzīvot sakārtotā vidē un audzēt kazas, nekā turpināt virzīties sociālajā jomā,» raksturo Inese. Viņa norāda, ka bieži vien nepieciešama liela drosme, lai mainītu dzīvi. «Tikai stiprs cilvēks var paziņot, ka ceļos no ierastā krēsla, jo tajā man metas nelabi no sevis un man nepatīk cilvēki, kas ir apkārt,» teic psiholoģe, vēlreiz aicinādama uz personības krīzi raudzīties optimistiski, kā uz dāvanu, bez kuras nav iespējama pašatklāsme un attīstība.

Komentāri 2

Sarunas par dzīvi