Katrs par sevi un visi kopā

Ja dižķibeli varētu salīdzināt ar kaiti, diemžēl būtu jāsecina, ka mēs, valsts un sabiedrība, jau gadu turpinām slimot. Ir slikti, daži vemj, teju visi dusmojamies, meklējam vainīgos un slīgstam negācijās, instinktīvi tiecoties pēc miera, iepriecinājuma un cerības. Īpaši šajā gada griežu laikā, kad kaut kas noslēdzas, lai sāktu ko jaunu – tīru, baltu. Atveseļošanās gan varētu nebūt tik ātra, jo jāmainās domāšanai visās jomās, sākot pirmām kārtām ar sevi. Nu nenāks neviens no malas, lai iepriecinātu, iedotu darbu un nokārtotu dzīvi, spriežam kopā ar ģimenes terapeitu Sandi Ratnieku, meklējot pēc ticības, cerības, spēka un iespējām, kas mīt pašā cilvēkā.

Grūst ilūzijas
Lai sāktu virzību ārā no krīzes, vispirms jāsaprot, kas vispār noticis un uz kurieni doties. Tas jāapzinās gan mums kā indivīdiem, gan valstij kopumā, jo, lai cik mistiski tas nešķistu, esam tik cieši saistīti ar valstī notiekošo, ka tas pa tiešo iespaido mūsu ikdienu un, protams, garastāvokli. Varētu jau vilkt robežu starp viņiem, lēmējvaru, un mums, tautu, tomēr demokrātiskā sabiedrībā, kā zināms, viņus deleģējam mēs. Tātad esam viens liels mēs!

«Manuprāt, «ziepes» patlaban ir tik lielas tādēļ, ka esam noticējuši ilūzijai, kuras filosofija balstās uz to, ka varam tērēt naudu, kas mums nepieder. Mums tika pārdota doma, ka iespējama ātra un nepārtraukta augšupeja, kas ir ļoti tīkama mūsdienu cilvēkam, kurš visu grib ātri. Tā bija pilnīga eiforija, no kuras patlaban lēnām atskurbstam,» raksturo S.Ratnieks, norādīdams, ka šis laiks mūsu zemei un valstij ir ļoti izšķirošs – vai izdosies saprast krīzes iemeslus un izdarīt būtiskas izmaiņas. «Problēma gan ir tajā, ka mums kaut kas nav kārtībā ar domāšanu un saimniekošanu. Šī situācija rāda, ka 20 gadu esam kaut kā ne tā gājuši. Nav normāli, ka neražojošais aparāts attiecībā pret ražojošo ir nesamērīgi liels. Tāpēc krīze bija vajadzīga, bet vai tiks izdarītas nepieciešamās pārmaiņas, jo katram jau savs krekls tuvāks. Parasti pārmaiņas vēlamies īstenot uz citu rēķina,» spriež Sandis.

Nepareizi salikti akcenti
Nevēlēšanos sākt no sevis ietekmē ne tikai cilvēka daba, bet arī apstākļi, kuros esam auguši. Daudzu mūsu gadījumā – padomju gadi. «Piemēram, izglītības sistēma bija vērsta uz to, ka jaunietim vien jāapgūst profesija un darbu viņam iedos. Patlaban šī domāšana brūk, kad no svara katram parādīt savu privāto iniciatīvu – kas ir tas, ko varu pats izdarīt? Krīze tāpēc ir laba, ka liek domāt un izvērtēt,» pārliecināts ģimenes terapeits, piesaukdams daudz dzirdēto vērtību pārvērtēšanu.
«Cilvēka labsajūta ir ļoti atkarīga no sociāli ekonomiskās situācijas. Īpaši tad, ja apakšā ir doma, ka kāds par mani parūpēsies. Tomēr šī cerība nav pamatota, tāpēc mums tik ļoti sāp. Bijām pārāk koncentrējušies un to, ko vēlamies, būdami pārliecināti, ka tas spēj darīt mūs laimīgus un to var nopirkt. Kā bērni mantu veikalā – iekāro rotaļlietu, čīkst, kamēr to dabū, gūst īslaicīgu gandarījumu, līdz galu galā nomet kā nevajadzīgu. Mūsu pašsajūta bijusi ļoti atkarīga no ārējām lietām. Nesaku, ka tās nav svarīgas, bet tie nav pareizi salikti akcenti. Kā reiz kāds sacījis – visu gribot, mūsu dzīve pārvēršas skrējienā, bet, tā skriedami, pajoņojam garām svarīgākām lietām,» pārdomā S.Ratnieks.


Piederības apziņa savai zemei

Vērtību pārvērtēšana un izprašana ir būtiska ne tik daudz, lai, piemēram, spodrinātu savu morālo tēlu, bet galvenokārt atrastu spēku. «Nenoliedzami, šis laiks ir arī garīguma krīze, tāpēc vajadzētu kultivēt lietas, kas dod spēku, un izvairīties no tām, kas to laupa. Mēs nedrīkstam citiem sagādāt prieku, sabojājot mūsu dzīvi. Kaut kādā veidā jāuzbūvē siena, ka paliekam informēti, bet sargājam privāto dzīvi un neļaujam negācijām tajā ienākt,» mudina Sandis, vienlaikus aicinādams paraudzīties uz savu gājumu plašākā kontekstā. «Domāju, ka cilvēkam dzīvē ir kāds uzdevums, piemēram, sniegt savu ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Būtu naivi iedomāties, ka esam piedzimuši tikai, lai izklaidētos. Grūtībām dzīvē arī ir sava vieta. Mūsdienu cilvēki gan nav tam sagatavoti. Sendienās «ziepes» bija vēl lielākas, piemēram, masveida nabadzība un bads, bet cilvēki ir dzīvojuši un izdzīvojuši. Dažkārt jau uznāk dusmas – negribu tādā valstī maksāt nodokļus! Tomēr pastāv cita perspektīva, ka šī ir mana tēvu zeme, te, par spīti  grūtībām, gadsimtiem ilgi dzīvojuši mani senči, tāpēc es nekur nebraukšu! Problēma ir tajā, ka mēdzam identificēt valdību ar zemi, bet aizbraucot tiekam atrauti no tās. Taču piederības izjūtā pret dzimteni arī ir spēks!» teic S.Ratnieks, minēdams vēl kādus spēka resursus, piemēram, ciešu savstarpēju solidaritāti un reliģiju.

Sarunas par dzīvi