Kopā darbā un mājās

Četrdesmit gadus Lidija un Vilhelms Kukliči diendienā kopā strādāja Liepnas vidusskolā, līdz pagājušā gada rudenī izmaiņas pensiju likumdošanā viņus rosināja pieņemt izšķirīgu lēmumu pamest iemīļoto darbu. Kopš šķiršanās no savas skolas pagājis pusgads un nu jau abi pieredzes bagātie pedagogi ir samierinājušies, ka katru dienu vairs nevar dzirdēt bērnu čalas.

Viņi abi bija skolēnu iemīļoti pedagogi. Kad valstī mainīja lēmumu par pensiju apmēru, skola aicināja abus pedagogus atpakaļ, bet viņi uzskata – ja ar godu ir no skolas pavadīti, kā tas bija pērn rudenī īpašā pensionēšanās ballē, tad nevajag atgriezties un jādod vieta jaunajiem. 
Skolā – jau no 7.00“Sākums bija grūts – par skolu vien runājām... Bija ļoti nepierasti, ka rītos nav jāpošas uz skolu, bet nu jau esam pieraduši un dzīvojam citā ritmā. Bijām pieraduši agri celties un jau pirms pulksten 7.00 bijām skolā – Vilhelms jau 7.00 trenēja mazos tautas bumbā, jo jau pusseptiņos ar pirmo autobusu bērni atbrauca uz skolu,” stāsta Lidija. Tā kā bibliotēka atrodas skolas telpās, it īpaši septembrī gandrīz katru dienu abi gāja uz skolu. “Bet arī visu ziemu ļoti daudz lasījām grāmatas, žurnālus – it kā gribētu izlasīt visu to, ko iepriekšējos gados neesam paspējuši. Tagad priecājamies par katru jaunu dienu un to, ka darba gados esam strādājuši kopā ar labiem cilvēkiem, mācījuši brīnišķīgus bērnus,” saka L.Kukliča.  Lidija neslēpj – nebija viegli pieņemt lēmumu aiziet no skolas. “Bet iekšēji es tam jau gatavojos – pavasarī izvadīju savu audzināmo 4.klasīti, braucot jaukā ekskursijā un paviesojoties pie mums mājās, kur cepām desiņas un jauki pavadījām laiku. Tā bija kā šķiršanās gan no viņiem, gan skolas, turklāt arī jaunajiem skolotājiem vajag darba vietu. Jau pērn bieži sevi pieķēru pie domas, ka varbūt pietiek...” viņa saka.   Vairāk lasiet laikrāksta "Alūksnes Ziņas" 19.marta numurā.

Sarunas par dzīvi