Laime ir atgriezties

Pie Līgas Melnūdres dzimtajām mājām Bejā ir liels pelēks akmens. Māju vairs nav, bet akmens stāv savā vietā kā mēms liecinieks pārdzīvotajām sāpēm, cerībai un ticībai. Tas atceras astoņpadsmitgadīgu vidusskolnieci, kuru 1949. gada 25.martā izveda uz Sibīriju.

- Izsūtīto sāpju ceļus Sibīrijā dēvē par latviešu tautas Golgatas ceļu. Vai saskatāt kādu līdzību?- Nevar noliegt, ka Jēzus Kristus cieta, un arī mums bija jācieš. Sibīrijā bieži atcerējos, ka viņš uzvarēja nāvi. Tur nebija baznīcu, bet kādreiz aizgājām pie pērmindera un kopā lūdzām Dievu. Es ticu, lai arī kā viņu sauktu – par Dievu vai kādu augstāku varu. Ir kāds, kas mūs vada un palīdz dzīvot.  - Vai kādreiz  prātā neienāca doma – kāpēc Dievs to pieļauj? - Es domāju, ka Dievs mūs brīdināja – tā var notikt. Sibīrijā bijām dažādu tautību cilvēki. Tā ir mācība, kuru atceramies, lai nepieļautu atkal. Katru gadu 25.martā ir smagi. Kopā ar vīru pārrunājam pārdzīvoto un izciesto, jo viņš arī bija izsūtīts. Sazvanāmies ar citiem izsūtītajiem, tā ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 26.marta numurā.

Sarunas par dzīvi