Mīlestībai nevajag skaistu vārdu 2

Alūksnes pievārtē dzīvo Ilga un Augusts Bessingeri. Pie pašu celtās mājas zied puķes un kuplo ogulāju krūmi, paēnu dod ābeles, kurām nu jau 40 gadu. Ilga saka, ka mājās, kur mīl puķes un dziesmas, var droši iet iekšā. Lai gan sētas sargs ierejas, pildot savu pienākumu, saimnieku sirsnībā varu justies kā īpaši gaidīts viesis.

Prasa izbeigt draudzību ar vācieti
Vērojot, kā Ilga liegi noglāsta vīra plecu, kā abi saskatās, kā viens otru pavelk uz zoba un pēc tam  kopā gardi smejas, saprotama kļūst atziņa, ka īstai mīlestībai nevajag skaistus vārdus. “Vēl šodien varu teikt, ka mans vīrs nekad nav teicis – es tevi mīlu. Uzskatu, ka to var pateikt bez vārdiem. Visu izsaka acu skatieni, roku pieskārieni un rūpes vienam par otru,” saka I.Bessingere.
Viņu mīlestība uzplauka izsūtījumā Sibīrijā. Augusts kopā ar savējiem un visiem Pievolgas vāciešiem golgātas ceļā devās 1941.gadā, bet Ilga ar savu ģimeni - 1949.gada 25.martā. Visu izturēt viņiem palīdzēja mīlestība un drauga plecs. “Augusts man atnesa cimdus apšūt ar drēbi. Nolika zem spilvena. Es apšuvu un nevienam neteicu, kam tie cimdi. Bet visas meitenes jau nojauta. Arī viņš, man neredzot, paņēma manus filčus un aiznesa apšūt, bet pēc tam atkal nolika zem lāviņas,” stāsta I.Bessingere. Tomēr Vecgada vakarā draudzenes Ilgu iestūma kaktā un pieprasīja, lai izbeidz draudzēties ar vācieti, jo drīz būs jābrauc uz Latviju. Taču Sibīrijā vēl piecus gadus vajadzēja strādāt no tumsas līdz tumsai. Arī puiši dusmojās, bet vēlāk saprata, ka tā nav palaidnība, bet draudzība, kas pāraugusi mīlestībā. Ar ierastu ironiju Ilga atzīst, ka viņai tuvojās 25 gadi, kad sievieti sauc par vecmeitu. “Bet, redz, kā palaimējās – mani izveda uz Sibīriju un tur apprecējos,” viņa joko. Turpinot sievas ironiju, Augusts piebilst, ka vajadzēja Staļinam pateikties.

Abiem viens ceļš – uz Latviju
Patiesība ir tāda, ka no 1942. līdz 1945.gadam Sibīrijā pavadītais laiks ir smagākais Augusta mūžā. “Sādžā, kurā tolaik dzīvojām, vairāk nekā puse nomira no bada. Ja no turienes netiktu pārvesti uz citu vietu, visi aizietu bojā,” saka A.Bessingers. Savukārt Ilga gandrīz nosala mežā, kad kopā ar krievu meitenēm sadomāja apciemot vecākus, kuri dzīvoja 75 kilometrus tālāk. Par laimi, viņai kabatā bija sērkociņi, ar kuriem varēja iekurt mazu ugunskuru un sasildīties. “1954.gadā mums atļāva sarakstīties. Es kļuvu par Bessingera sievu. Vācietes ar nožēlu skatījās uz mani, jo biju atņēmusi viņām labu puisi,” atzīst Ilga. Tajā paša gadā jaunajā ģimenē piedzima meita Daina. Lai viņu varētu barot ar krūti, Augusts izlūdzās, ka sievai atļauj strādāt bērnudārzā par auklīti. Pēc tam 1956.gadā piedzima dēls Valdis. “Tas bija laiks, kad mūs atbrīvoja, bet izbraukt atļāva tikai 1957.gadā. Turklāt Pievolgas vācieši nedrīkstēja atgriezties vietās, no kurām tika izvesti. Tiesa, man jau bija skaidrs, ka kopā ar Ilgu braucam uz Latviju,” norāda Augusts. Arī Latvijā daudzi nevarēja atgriezties savās mājās, kur jau dzīvoja citi. Taču Bessingeriem laimējās, viņi no kolhoza atpirka un dzīvoja Ilgas tēva mājās pie Lukumieša ezera. “Tā uzsākām dzīvi savās dzimtajās mājās – mamma, paps, brālis, es un Augusts, Daina un Valdis. Sibīrijā palika mana krustmāte Martas tante. Svešatnē mana ģimene bija nodzīvojusi 8 gadus un 3 mēnešus, bet Augusts vēl vairāk,” rēķina Ilga.

Iesaka paturēt suni, kaķi un vistas
Lai kļūtu par Latvijas pilsoni, A.Bessingers 1996.gadā kārtoja eksāmenu latviešu valodā un vēsturē. Lai gan atbraucis te, viņš latviski neprata, tomēr valodu apguva ātri. Jau Sibīrijā, kādu laiku dzīvojot kopā ar latviešu ģimeni, pusaudzis centās iegaumēt un atkārtot dzirdētos vārdus.  Savukārt Ilga bija labi apguvusi vācu valodu. Iespējams, arī tas liktenīgi tuvināja abus. “Sākumā jau Augustam gadījās visādi, teica nevis “iela”, bet “ela”. Tad es liku viņam dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”,” atceras I.Bessingere. Viņa ar vīru tagad varētu dzīvot labi, bet nav vairs labas veselības. 30 gadus Augusts bija traktorists kolhozā. Kad līdz pensijai palika 6 mēneši, infarkts lika pārtraukt darbu. Tomēr viņi nesūrojas. Mazmeita Dace domā, ka omīte varētu uzrakstīt grāmatu, kā auga viņas bērni un mazbērni. “Kad iestādīju vīteņrozi, viņi ik pa brīdim skrēja skatīties, cik pumpuru un kad tie uzplauks. Kad tas notika, visi skrēja pie manis, saucot: “Ome, uzziedēja!”,” atceras Ilga. Ne tikai viņas, arī radu bērni ar neviltotu prieku vērojuši, kā govs sarunājas ar Ilgu, kā gaiļi dzied un vistas kladzina, secinot, ka laukos ir jauki. Nu palicis tikai suns, kaķis un vistas. Mazmeita Dace tos ieteikusi paturēt, lai vecvecākiem nebūtu garlaicīgi. Tiesa, Augustam ļoti patīk makšķerēt. Viņš  jau pulksten 4.00 sēžas laivā un gaida, kad zivs pieķersies makšķerei. “Es sevi mierinu, ka makšķernieki ir ļoti pacietīgi vīrieši. Turklāt viņam uzdodu noķert ķīsi, jo man agrāk uzvārds bija Ķīse. Augusts arī cenšas. Kādi 15 ķīši jau būs noķerti,” atzīst Ilga. Bez loma Augusts atgriežas reti. Toties reiz gadījies, ka viņš uz ezeru aizbrauc bez makšķeres. Par to joprojām lieli smiekli radiem un paziņām.

Komentāri 2

plūme

Ļoti jauks raksts par sirdsskaidriem un mīļiem cilvēkiem....

pirms 10 gadiem, 2010.08.01 00:38

Sarunas par dzīvi