Neredzamās frontes cīnītāja 2

Alūksniete Monika Miglāne nebija domājusi atgriezties dzimtajā pilsētā, tomēr viņas pārcelšana darbā ir likumsakarīga. Kādam citam mainīt darbavietu būtu grūtāk steidzamības kārtā, bet Monika tagad ir kopā ar piecgadīgo dēlu un vecākiem, kuri jau dzīvoja Alūksnē. Tiesa, viņai bija jāpamet ierastā dzīve galvaspilsētā, draugi, kursabiedri un kolēģi. Tagad balti piesnigušajā novada centrā sākas jauna lappuse Monikas dzīvē. Tajā viņas uzdevums ir vairāk nekā 100 dienesta klientiem palīdzēt atstāt pagātnē ļaunos un netīros darbus, pārklājot tos ar baltām domām un ticību. Šis darbs ir kā neredzama frontes līnija - kurā pusē – saules vai ēnas – paliks tie, kuri nostājušies uz noziedzības ceļa?

- Darba pienākumi jums būtiski nemainās, jo iepriekš bijāt Rīgas teritoriālās struktūrvienības Vidzemes priekšpilsētas filiāles vadītāja. Kādas ir atšķirības, kas nosaka galvaspilsētas un novada centra specifiku?
- No profesionālā viedokļa varu teikt, ka Rīgā strādāt ir interesantāk, jo tur probācijas dienesta klientu loks ir saistīts ar komplicētākiem noziegumiem. Tas nosaka vajadzību strādāt augstā līmenī. Šeit izaicinājums nav tik liels, bet arī neizslēdz sarežģītus gadījumus. Jebkurā gadījumā mans uzdevums ir palīdzēt likumpārkāpējiem atgriezties normālā dzīvē un sabiedrībā. Turklāt neaizmirstot, ka probācija tomēr ir sodu izpildes institūts, kas veic kriminālsoda - piespiedu darbs - izpildi un uzrauga nosacīti sodītas personas. Tas ir ļoti veiksmīgs sodīšanas veids – ļaut sodu izciest sabiedrībā, liekot saprast, ka viņi nav atstumti.

- Būs apritējis gads, kopš šīs puses cilvēkus satrieca slepkavība – jaunieši skapī sadedzināja vīrieti, no kura gribēja iegūt naudu. Kāda ir sajūta, kad nākas tikties un runāt ar šāda vai līdzīga nozieguma vaininieku?
- Domāju, ne tikai manu, bet arī citu probācijas dienesta darbinieku attieksmi un rīcību nosaka cilvēkmīlestība. Es nešķiroju cilvēkus un viņu nodarījumus, bet skatos uz viņiem kā uz cilvēkiem ar visām labajām un sliktajām īpašībām. Mans uzdevums ir vairot viņos labo, kas palīdzēs mainīties. Protams, šis nav viegls darbs. Taču mēs strādājam ne tikai algas dēļ. Darbs ir saistīts galvenokārt ar negācijām, tāpēc cenšamies sevi pasargāt no izdegšanas sindroma un darbu uz mājām nenest.

Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 22.janvāra numurā.

Komentāri 2

Zīle

Karjeriste, tādām jau nav nekas svēts. Kur ta iepriekšējā vadītāja? Kādēļ tādas pārmaiņas?

pirms 10 gadiem, 2010.01.22 15:20

Un sos 5 gadus berns dzivoja bez mates??????? Ta neko vaditaja vispar

pirms 10 gadiem, 2010.01.22 14:09

Sarunas par dzīvi