No sirds pieķeras papagaiļiem

Papagaiļi korellas alūksniešu Ņinas un Jura Kuzņecovu mājās Miera ielā rada īpašu noskaņu. Pie putniem trīs gadu laikā viņi ir tā pieraduši, ka skumtu, ja rīta agrumā vairs nedzirdētu to čalošanu. Kad jāceļas un jādodas dienas darbos, pietiek paskatīties uz košajiem putniem un viņu rosīšanos, lai būtu labs noskaņojums.

Vaigi ir koši sarkani abiem
“Runcis jau bija mājā, tāpēc gribējās arī putnu. Tiesa, viņš papagaiļus uzņem bez emocijām un pilnīgi nepievērš tiem uzmanību,” joko Juris. Ņina atklāj, ka papagaiļi ir vīra mīļākie putni, tāpēc arī ir mājās. Viņa skaidro, ka runcis ir labi audzināts. Tam ir saprotami izskaidrots, ka šie putni nav paredzēti ēšanai, tāpēc labāk pat neskatīties uz viņu pusi. “Mums sanāca kuriozs. Kad ņēmām pirmo dzelteno papagaili, domājām, ka tas ir puika. Nosaucām par Čiku, taču izrādījās, ka tā ir meitene, tāpēc tagad ir Čikiņa. Savukārt otru papagaili mums deva kā meiteni Ļiļu, bet tas izrādījās puika. Tagad vārdi ir otrādi, bet tos vairs nevaram mainīt,” skaidro Juris. Jā, nezinātājam noteikt papagaiļu dzimumu nav viegli. Parasti korellām dzimumu nosaka pēc spalvu košuma – tēviņi ir košāki, mātītes blāvākas, sevišķi tas redzams pēc sarkanās vaigu krāsas. Taču, vērojot Čiku un Ļiļu, manuprāt, patiesi viegli var kļūdīties, jo nebrīvē dzimušie papagaiļi ir krāšņāki nekā brīvā dabā. Tagad gan Ņina zina, ka mātītei spalvas zem astes ir svītrainas. Tā ir droša atšķirības pazīme.

Bēgli noķert palīdz vārna
Kad Čikiņa bija viena, tā brīvi laidelējās pa māju un darīja visu, ko gribēja. Ēda visu, pat siļķi un zivi. “Negribējām putnu iespundēt būrī. Taču kādu reizi gadījās, ka Juris nepamanīja viņu uz pleca un nejauši iznesa laukā. Tur Čika aizlidoja. Sēdēja ielas pretējā pusē eglē. Stāvējām vai stundu zem egles un centāmies pierunāt viņu atgriezties. Taču droši vien papagailīte bija apjukusi un nobijusies,” atceras Ņina. Protams, aprīlī, kad vēl ir sniegs un auksts, bija satraukums, ka siltzemju putns var nosalt, tāpēc palīgā tika saukts glābšanas dienests. Atbrauca. Pielika kāpnes pie egles, un Juris pa tām uzkāpa. Tomēr Čiku aizsniegt nevarēja. Pietrūka sprīža tiesas, bet papagailis nobijās un aizlidoja vēl tālāk uz kapiem. “Skrēju pakaļ un redzēju, kurā kokā Čika nosēžas. Taču, kad pieskrēju pie koka, papagaiļa tur vairs nebija. Dzirdu – kaut kur kliedz un lido virs kapiem. Vairākas vārnas metas Čikai pakaļ, lai noknābtu. Vārnas, protams, nebija redzējušas tādu putnu!” stāsta Ņina. Tomēr jāsaka paldies vārnai, jo tā ar savu knābienu notrieca papagailīti pie zemes. “Nav ļaunuma bez labuma,” piebilst Juris.  Kad Ņina pieskrēja, Čika sēdēja sniegā uz kapa. “Tiklīdz saķēru rokās, viņa man pamatīgi ieknāba pirkstā. Tecēja asinis, tomēr biju laimīga un vaļā vairs nelaidu. Pat nejutu sāpes, nesot mājās,” skaidro Ņ.Kuzņecova.

Pieliek punktu brīvībai

Šis “bēgšanas” atgadījums lika izšķirties, ka putniem tomēr ir jādzīvo būrī. Turklāt vēl pirms Čikas cits dzeltens papagailis aizlidoja un vairs nebija atrodams, tāpēc Kuzņecovi nevarēja pieļaut, ka kaut kas līdzīgs notiktu vēlreiz. “Kad putns laidelējās brīvi, visur bija spalvas, arī izkārnījumi... Nolēmām pielikt tam punktu, un paņemt vēl vienu papagaili, lai abi dzīvo lielā būrī. Nevaru saprast cilvēkus, kuri izvēlas mazus būrus,” saka Ņina. Būrī putni ir drošībā, bet brīvībā papagaiļi bieži iet bojā dažādu nejaušību dēļ. Čikas un Ļiļas būrī ir gan kāpnes, gan spēļmantiņas, tāpēc papagaiļiem garlaicīgi nav. “Var redzēt, kāds spēks ir viņu knābjiem. Šīs kāpnes ir no sausa, cieta koka, bet tas ir noskrubināts un dažu pakāpienu vairs nav,” rāda Juris. Knābis un nagi ir gan jāasina, gan jādeldē, lai neizaugtu par garu.
Čikiņa dodas rokās Jurim, sēž uz pleca vai knibina viņa ūsas. Taču puisis neparko nedodas rokās.. Korellas ir ļoti sabiedriski, ja dzīvo pa vienai. Tad viņas ir viegli pieradināmas nākt rokās. Turpretim, ja papagaiļi dzīvo pārī, tad vairāk komunicē savā starpā.

Runā un pieprasa uzmanību

Īpaši ir tas, ka Ļiļa  runā, lai gan nav speciāli mācīts to darīt. Dzirdēts, ka dažkārt šiem putniem māca vienu, bet viņi sāk vervelēt kaut ko pilnīgi citu. Kad mudinu Juri parunāties ar Ļiļu, viņš atzīst, ka pēc pasūtījuma nekas nesanākšot. “Viņš klausās un visu iegaumē, sevišķi tos vārdus, kurus vairāk dzird. Ļiļa atkārto vārdus, kādos tos uzrunāju – Čikiņuška, Putniņuška, Ļiļuška... Tos viņš izrunā ļoti precīzi, pēc tam pats ar galvu pamāj un apstiprina – jā,” stāsta Juris. Gluži kā cilvēkiem arī papagaiļiem katram ir savs raksturs. Čikiņa ir klusa un mierīga, bet Ļiļa uzvedas kā ērglis. Viņš visu redz, visu dzird un jūtas kā saimnieks. Kad Juris atgriežas mājās, ver koridora durvis, Ļiļa uzreiz kliedz spalgā balsī. Acīmredzot pievērš uzmanību, stāsta, kur viņus ātrāk atrast. Arī no rīta, ja redz Juri ģērbjamies uz promiešanu, papagailis kliedz, lai viņu neatstāj. “Korellas grib, lai Juris visu laiku sēdētu krēslā blakus būrim un būtu ar viņām. Varētu domāt, kas nu tur – putni, bet viņi ir gudri,” secina Ņina. Toties par trokšņošanu naktīs nav jābaidās. Kolīdz gaisma tiek izslēgta, putni guļ. Ņina ir galvenā papagaiļu barotāja. Viņiem garšo vārīta ola un saulespuķu sēkliņas. Kad tās apēstas, var paknābāt ūdenī mērcētu baltmaizi, ābolu un, protams, speciālo barību, ko veido graudu maisījumi. Turklāt vienmēr ir jābūt minerālvielu klucītim, maltiem gliemežvākiem, kas palīdz pārstrādāt barību, un svaigam ūdenim.

Neparasta atnākšana un aiziešana
Korellas tēviņš ir gādīgs un olas perē pārmaiņus ar mātīti. Saimnieki varētu daudz stāstīt par jauno vecāku rūpēm un satraukumiem gaidot mazuļus. Taču viss beidzās pavisam ne tā, kā bija gaidīts. Papagaiļu pārim piedzima divi putnēni - viens uzreiz nomira, otru nosauca par Mazuli. “Papagailēns izšķīlās 29.decembra naktī. Gandrīz kā mistika šķiet tas, ka tieši pēc gada 29.decembra vakarā viņš nomira. Pusstundas laikā. Kāpēc? Iespējams, ka vainojama abu putnu tuva radniecība, jo tie ir no viena saimnieka. Mazulis izauga Jura rokās un tāpat  uz rokām arī aizgāja citā pasaulē. “Trīs dienas raudāju, tik ļoti viens pie otra bijām pieraduši. Tik maza, sīka radībiņa, bet, ja tai pieķeras, tad no sirds,” atzīstas Juris.

Sarunas par dzīvi