Pedagogs, kam nav no kā baidīties 5

Veclaicenes pamatskolas matemātikas skolotājs Uldis Tiltiņš ir viens no tiem Alūksnes rajona pedagogiem, kuru šodien Skolotāju dienas pasākumā suminās par mūža ieguldījumu izglītībā. Viņš pedagoģijai ir veltījis 50 dzīves gadus un vēl tagad sporta sacensībās skrien kopā ar skolēniem.

Kāds ir skolotājs Uldis Tiltiņš?

To jāraksturo bērniem. Es esmu “veco laiku” cilvēks un neņemu daudz ko pie sirds. Es lieku par mājas darbiem atzīmes, nevis ieskaitīts vai neieskaitīts, jo bērnam svarīga ir atzīme. Matemātikas programmu ievēroju, bet citās lietās ne vienmēr daru, kā rakstīts. Skolēni ir teikuši, ka labprātāk mācās matemātiku, nekā latviešu valodu, lai arī to pasniedz gados jauna skolotāja.

Kāpēc nolēmāt kļūt par pedagogu?

Toreiz savā muļķa prātā domāju, ka skolotājam gan ir feini, nekas nav jāmācās – ne dzejoļi no galvas, nekas cits. Nav jāgatavojas darbam. Bet izrādās, ka ir pavisam citādāk – pedagogs daudz vairāk gatavojas stundām, nekā bērni. Es pirmajos gados vienai mācību stundai gatavojos stundu – tagad, protams, tā vairs nav. Man patīk pedagoga darbs, tādēļ strādāju skolā. Par pedagogu strādāju 50 gadus. Tagad man ir jau 73 gadi, bet vēl joprojām strādāju skolā – tādēļ, ka man nepatīk būt bez darba un tādēļ, ka Veclaicenē nav, kas māca matemātiku. Man ir maz stundu – četras stundas dienā apvienotajā klasē un ne katru dienu.

Veclaicenē man ir astotā skola, kurā strādāju. Pirmā darba vieta bija Ziemeros, Kaktiņu skolā, kur sāku strādāt 1957.gada rudenī. Protams, pirmajā darba dienā ceļi trīcēja. Iegāju klasē, sasveicinājāmies, saku, lai skolēni apsēžas, bet viņi nesēžas un neviens nesaka arī ne vārda. Sāku vadīt stundu, lai arī viņi stāvēja kājās, bet tāpat klausījās. Pēc kāda laiciņa atkal mudināju apsēsties, daži to izdarīja un tiem sekoja arī pārējie. Jaunos skolotājus bērni vienmēr pārbauda.

Esmu strādājis arī Alsviķu bērnu namā, Alsviķu pamatskolā, Mētrienas skolā Madonas rajonā, Mārkalnes, Jaunlaicenes skolā. Arī mana sieva bija skolotāja, tādēļ strādājām kopā. Veclaicenes pamatskolā strādāju arī jaunības gados. Arī tagad man tur patīk – kolēģi ir jauki, reizēm pat pārāk labi – pret visiem, un skolēni to izmanto.

Vai skolēnu uzvedība, raksturs tagad ir citādāki, nekā agrāk?

Manuprāt, agrāk bērni bija saprotošāki, ieinteresētāki mācību procesā. Tagad skolēni ir nepieklājīgāki, nav tik sirsnīgi. Tas ir tādēļ, ka daudz negatīvā var vērot televīzijā un internetā. Skolēniem tagad ir par daudz izklaides, viņi par maz mācās. Ja 9.klases skolēns tikai 20 minūtes ir gatavojis uzdoto uz nākamo dienu visām mācību stundām, tad... Arī vecāki tagad mazāk interesējas par bērnu skolas gaitām. Es nesaku, ka vecākiem bērnam ir jāmāca matemātika – nē, tam esmu es, bet vecākiem ir jāseko līdzi bērna sekmēm, vismaz reizi nedēļā. Daudzās ģimenēs tēva nav vispār vai ir aizbraucis peļņā uz ārzemēm, tādēļ mammas un vecmammas audzina bērnus vienas. Nereti vecmammas ir galvenās, kas rūpējas par mazbērniem. Daļa bērnu vecākus vispār neklausa.
Esmu novērojis, ka gados jauniem skolotājiem tagad skolā strādāt nav viegli, jo bērniem nereti ir problēmas ar disciplīnu. Un skolēni izmanto jaunos pedagogus.

Kā panākat, ka skolēni jūs klausa?

Uldis jau visu drīkst darīt – man vairs nav, no kā baidīties, izņemot važas (smejas). Manas disciplīnas metodes agrāk bija ļoti bargas, tagad jau tā vairs nedrīkst. Savulaik Veclaicenes skolā sāku strādāt tādēļ, ka iepriekšējā skolotāja netika galā ar disciplīnu. Daudzas reizes esmu skolēniem ticis: “Re kur stāv lineāls...”, bet nekad tā arī neesmu iesitis. Tiesa, agrāk esmu iekaustījis kādu skolēnu par īpašu nepaklausību, bet tas viss vienmēr ir noticis klases priekšā. Ja esmu ko nepareizi izdarījis, atvainojos skolēniem. Savstarpēja sarunāšanās stundu laikā, grozīšanās mūsdienās ir ikdiena, bet manās matemātikas stundās tā nevar. Ja runā, lieku piecelties kājās, stāvēt dažas minūtes, tad atkal ļauju apsēsties. Citi skolotāji saka, ka nevar skolēnam likt vieninieku vai divnieku – es varu likt! Ja skolēns stundā apzināti nestrādā, kāpēc man nav tiesību likt viņam sliktu atzīmi?

Kādas īpašības augstu vērtējat skolēnos, kolēģos?

Atklātību, jo pats vienmēr esmu atklāts. Nepatīk, ja skolā bērns stāsta vienu, bet mājās – pavisam pretēji.

Mūsdienās būt skolotājam ir viegli?

Manuprāt, nē. Ja man tagad būtu jāizvēlas, es noteikti nekļūtu par skolotāju. Latvijā par maz ir pedagogu vīriešu – arī Veclaicenes skolā esam tikai trīs vīrieši pedagogi. Bet neuzskatu, ka pedagogi vīrieši ir stingrāki kā sievietes. Slikti ir tas, ka bieži mainās Izglītības ministri, līdz ar to nav valstiskas atbildības.

Tagad ir daudz izdevniecību un dažādas mācību grāmatas, turklāt tās nav lētas. Slikti ir tas, ka pedagogi pāriet no vienām mācību grāmatām uz citām. Tādēļ es visu laiku izmantoju Jāņa Menča grāmatas, jo tajās mācību viela ir saprotami izskaidrota, ir daudz praktisko uzdevumu. Veclaicenē visas mācību grāmatas ir pieejamas skolas bibliotēkā, darba burtnīcas arī nelieku bērniem pirkt – skolai ir iegādāti uzdevumu krājumi, ko izmanto tikai skolā.

Kā, jūsuprāt, būtu jānovērtē skolotāja darbs?

Uzskatu, ka finansiāli skolotāja darbs ir gana labi novērtēts, jo algu paaugstina. Bet, ja rēķinām matemātiski – ja visām precēm, pakalpojumiem paaugstina izmaksas, tad nekas nemainās. Manuprāt, skolotāja darbs nav prestižs. Jau no mazām dienām bērniem tiek pārāk daudz atļauts un nav respekta pret skolotāju. Uzskatu, ka skolēniem tagad ir pārāk daudz brīva laika, līdz ar to ir bezdarbība.

Jūsuprāt, kāda ir pagastu skolu perspektīva?

Veclaicenē ir apvienotās klases, tādēļ ir grūti strādāt gan pedagogam, gan skolēnam. Tāpat programmā paredzētais ir jāiemāca. Veclaicenes skolā ir tikai 34 skolēni, pieļauju, ka šis mācību gads Veclaicenei ir viens no pēdējiem. Divām skolām blakus ir grūti pastāvēt – agrāk Jaunlaicenē skolas nebija. Kad strādāju Veclaicenes skolā no 1964.līdz 1971.gadam, skolā bija vairāk nekā 100 bērnu. Daba Veclaicenē ir skaista, bet cilvēku nav. Pašvaldība skolā ieliek sirdi un dvēseli, bet skolēnu trūkst.

Jūsu kaislība ir ceļošana.

Jā, jau vairākus gadus. Tikko atgriezos no Sardīnijas, Korsikas un Sicīlijas. Ceļojumos vienmēr braucu ar autobusu, jo tā ir lētāk un var daudz vairāk redzēt. Kolēģiem jokoju, ka iemesls par labu autobusa izvēlei ir arī tas, ka lidmašīna ļoti lēni krīt...

Esmu bijis Norvēģijā, Itālijā, Šveicē, Lihtenšteinā, Grieķijā, Krētas salā, Monblānā, Igaunijas salās, Horvātijā un Bosnijā-Hercogavinā, Sakrāju naudu un gadā vienā ceļojumā aizbraucu. Manuprāt, ļoti skaista zeme ir Norvēģija, arī Itālija. Vienā no ceļojumiem nopirku izcilā matemātiķa Pitagora statueti – tā pusgadu atradās skolā uz klases galda. Kolēģi gan brīdināja, ka puikas sasitīšot, bet – neviens neaiztika.

Savukārt padomju varas gados Rīgā bija “Ceļotāju klubs”, kopā ar to daudz kur ceļojām. Bet nākamgad ir iecere aizbraukt uz Īriju, pēc tam caur Lamanšu atpakaļ uz Latviju.

Ko novēlat saviem kolēģiem Skolotāju dienā?

Galvenais ir veselība, tādēļ vēlu visiem stipru veselību. Vēlu arī labestību un prasmi katrā skolēnā censties saskatīt labo, jo katrā ir kaut kas labs. Bet nerātnajiem skolēniem jālasa morāle, kamēr apnīk.

Komentāri 5

kristīne

vislabākais skolotājs, pie kāda nācies mācīties. ar ideālu attieksmi pret skolēniem un lielisku humoru.

pirms 12 gadiem, 2009.01.15 17:04

Visu cieņu šim skolotājam. Normāla, realitātē sakņota attieksme jautājumā par skolas un mācību lietu kārtību un prasībām pret audzēkņiem. Ja tā domātu Izglītības ministrijas un demagoģisko bērnu "tiesību" aizstāvības instanču un masu kultūras darboņi, tad mūsu sabiedrība būtu krietni strādīgāka, tikumīgāka un jaunā paaudze pati justos laimīgāka.

pirms 12 gadiem, 2008.10.07 01:09

ināra

Vislabākais skolotājs un ļoti saprotošs klases audzinātājs.

pirms 5 gadiem, 2015.12.08 15:13

Sarunas par dzīvi