Piedzīvoto pārestību nevar aizmirst

Dailonis Kārkliņš: "1941.gada 14.jūnijā izsūtīja latviešu inteliģenci, bet 1949.gada 25.martā - zemniekus, lauksaimniekus."

Šogad aprit 70 gadu kopš latviešu tautai traģiskajiem notikumiem 1941.gada 14.jūnijā, kad uz Sibīriju izsūtīja tūkstošiem ģimeņu. Alūksnietim Dailonim Kārkliņam toreiz bija tikai 11 gadu, kad kopā ar vecākiem un jaunāko brāli no Annas arī viņam sākās piespiedu ceļš uz plašo Krieviju.

D.Kārkliņš bērnību pavadījis Annā. Viņa tēvs Jānis Kārkliņš bija Annas sešklasīgās pamatskolas pārzinis, mamma Otīlija Kārkliņa - šīs skolas skolotāja. Tēvs bija arī Valkas aizsargu 7.pulka 10.rotas komandieris, vadīja aizsargu organizāciju Annā, kas bija apvienota ar Kalncempju aizsargiem. Dailoņa vecāki bija ļoti labi skolotāji un aktīvi pagasta sabiedriskās dzīves veidotāji. Solīto satikšanos nepiedzīvo

Līdz izsūtīšanai Dailonis mācījās Annas sešklasīgajā pamatskolā, baudot bērnību. Toreiz agri rītā, kad ģimene vēl gulēja, dzīvoklī ienāca trīs vīri un lika sakravāties stundas laikā.

"Teica, ka pārvedīšot mūs uz citu dzīvesvietu. Māte ar tēvu jau zināja, ko tas nozīmē. Dažas dienas iepriekš tēvs tika saņēmis brīdinājumu par iespējamo izvešanu no Annas pagasta valdes un rosinājumu, lai šajā naktī ģimene nenakšņo mājās, tomēr tēvs tam negribēja ticēt, jo neko sliktu taču viņš nebija darījis. Kad Latvijā ienāca krievi, tēvs uzreiz atteicās no skolas pārziņa pienākumiem, jo visus gadus viņš bija bērnus audzinājis latviskā garā un nebija pieņemami pēkšņi to mainīt, sākt mācīt pavisam citādi. Mēs ar jaunāko brāli Gunti vēl bijām bērni - kamēr mamma apjukusi krāmēja mantas, jo tēvam neļāva kustēties, mums vēl atļāva iziet pagalmā, vecākus gan stingri uzmanīja. Mūs apcietināt atnāca divi krievi un viens latvietis. Viens no krieviem ieteica, lai pakojam līdzi siltas drēbes un lai neticot, ka mūs pārvietos tepat kaut kur," atceras Dailonis.

Kad mantas bija sakravātas, sākās ceļš uz Gulbenes dzelzceļa staciju. Tā bija pēdējā vieta, kur sieva redzēja savu vīru, bet bērni - savu tēvu, jo ģimene tika izšķirta, maldinoši solot, ka vēlāk satikšoties... Tikai daudzus gadus vēlāk, pēc atgriešanās Dzimtenē, Dailonis uzzināja, ka tēvs jau 1942.gadā nometnē apcietinājumā nošauts kā aizsargu virsnieks.

(Vairāk lasiet 13.jūnija "Alūksnes Ziņās")

Sarunas par dzīvi