Slimniece tiesājas ar valsti 1

Zita Uzkliņģe: “Gribu panākt cilvēka tiesības ierobežojošo noteikumu atcelšanu.”

Administratīvā rajona tiesa apturēja tiesvedību otrajā strīdā ar valsti par leikēmijas slimnieku dzīvībai svarīgu medikamentu iegādes izdevumu kompensēšanu. Tiek izskatīta Zitas Uzkliņģes prasība, kurā viņa apstrīd Veselības ministrijas lēmumu akceptēt Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras lēmumu, ar kuru viņai atteikts kompensēt zāļu “Glivec” iegādes izdevumus.

- Kā izlēmāt iesniegt prasību tiesā pret valsti? Manuprāt, tā ir liela uzdrošināšanās.

- Ar hronisku mieloleikozi slimoju kopš 2003.gada. Sākumā varēju lietot medikamentu “Glivec”. Kad 2006.gadā gaidīju otro bērniņu, nācās pāriet uz vecāku un bērnam nekaitīgāku medikamentu “Roferons”. Šīs zāles ir lētākas, bet pēc gada ārstēšanās ar tām kļuva neefektīva. Taču “Glivec” saņēmēju rinda bija jau slēgta. Valstī ir noteikts pacientu skaits gadā, kam tiek piešķirtas šīs zāles. Tāpēc man bija jāgaida, kad atbrīvosies vieta rindā. Tas var notikt, ja kādam citam slimniekam zāles vairs nav vajadzīgas. Diemžēl es to iepriekš nezināju, tāpēc trīs mēnešus man nebija zāļu kompensācijas. Varbūt tā bija sagadīšanās, bet dažas dienas pēc prasības iesniegšanas tiesā man šīs zāles piešķīra. Tiesvedība ir par kompensāciju, jo man šīs zāles vajadzēja iegādāties par saviem līdzekļiem. Veselības ministrija, protams, apstrīd, ka radījusi man morālo kaitējumu un dzīvībai bīstamu situāciju. Par laimi, man slimība nav akūta, tomēr var būt situācijas, kad šim laika periodam bez zālēm ir būtiska nozīme. Turklāt šobrīd gribu panākt, lai līdzīgā situācijā nenonāktu citas leikēmijas slimnieces. Kāda sieviete, kurai nepalīdz arī “Glivec”, cīnās par iespēju saņemt vēl jaunākas paaudzes medikamentu. Lai gan viņas dzīvība ir apdraudēta, valsts zāļu iegādi nekompensē.

- Rodas iespaids, ka vieta “Glivec” saņēmēju rindā atradās tāpēc, lai tiktu atsaukta prasība tiesā. Jums ir rasts labvēlīgs risinājums, tomēr prasību neatsaucāt.

- Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrībā nolēmām, ka ir jāpanāk attieksmes maiņa pret visiem pacientiem. Tā pēc savas būtības ir amorāla norma - noteikts pacientu skaits, kam tiek dota iespēja saņemt leikēmijas ārstēšanai nepieciešamos medikamentus. Tiesa, ir vēl otra iespēja – saņemt daļēju zāļu kompensāciju no Veselības ministrijas rezerves fonda. Pirmo strīdu ar valsti uzsāka Irina Salova, kurai par zālēm jāmaksā 3,5 tūkstoši latu mēnesī, taču rezerves fonds piešķir ne vairāk kā 10 000 latu gadā. Tas ir tikai labas gribas žests, jo reti kuram ir tādi līdzekļi. Irinai dzīvot palīdz ziedojumi. Tāpēc biedrībā nolēmām, ka tam ir jādara gals. Daudzās Eiropas Savienības valstīs nav šādu ierobežojumu. Turklāt ir izpētīts, ja “Glivec” sāk lietot uzreiz, tad paredzamais dzīves ilgums ir vairāk gadu. Tas īpaši svarīgi ir jauna cilvēka ārstēšanā, jo tad viņš ilgāk varēs dot labumu sabiedrībai. Diemžēl Latvijā tā nav – vienmēr sāk ar lētajām zālēm, lai varētu ietaupīt. Uzskatām, ka tā nedrīkst rīkoties, tāpēc tiesvedība tiek turpināta. Man morālā kompensācija nav tik svarīga, gribu panākt Ministru kabineta noteikumu atcelšanu.

- Vienmēr tiek uzsvērts, ka Latvija ir nabadzīga valsts, tāpēc nevaram atļauties to, ko var citas. Kāds būtu optimālais variants zāļu kompensācijā? Acīmredzot pirmkārt jānodrošina tie slimnieki, kuri bez zālēm nevar dzīvot. Turklāt šādu slimnieku droši vien nav nemaz tik daudz.

- Šogad zāles kompensē 38 leikēmijas slimniekiem, bet viņu ir daudz vairāk. Tiesa, ne visiem vajag dārgos medikamentus. Mēs savus cīņubiedrus jau pazīstam. Kādai sievietei Latvijā veiktās asins analīzes ir labas, lietojot “Glivec”. Taču Lietuvā ir iespēja izdarīt secinājumus par ārstēšanās efektivitāti hromosomu līmenī, un tā liecina, ka slimība strauji progresē. Tas nozīmē, ka ir nepieciešamas vēl dārgākas zāles. Viņa tāpat kā Irina gaida, kāds būs tiesas lēmums. Analīzes, kādas netiek veiktas Latvijā, var saņemt citā valstī, bet tās apmaksā mūsu valsts. Es arī gribēju izmantot šo iespēju, taču neizdevās. Pagājušā gada septembrī prasīju atļauju veikt analīzes, bet tikai šāgada janvārī to saņēmu. Turklāt izrādījās, ka vispirms ir jāveic analīzes tepat. Tām atbildi gatavo 2 mēnešus, bet vēl līdz šai dienai to neesmu saņēmusi. Manuprāt, ir radīti birokrātiski šķēršļi, lai mazāk slimnieku nokļūtu Lietuvā. Arī tā ir valsts attieksme. Protams, var braukt par savu naudu. Taču katrs apmeklējums maksā 350 latus, turklāt hromosomu izpēte būtu vajadzīga ik pēc 3 mēnešiem. Zinu pacienti, kura šim mērķim un dārgajām zālēm izmanto saziedoto naudu. Protams, arī man šāda palīdzība noderētu.

- Vai tas nozīmē, ka bez hromosomu izpētes nevar secināt, cik efektīvs ir lietotais medikaments un kāda ir slimības gaita? Acīmredzot jūs to nezināt.

- Jā, tā ir kā staigāšana miglā. It kā kaut kur ir ceļš, bet to nevar redzēt. Vienkāršās asins analīzes, ko jebkurš var izdarīt laboratorijā, man ir labas. Tomēr tie, kas šo slimību ir izpētījuši pēc būtības, atzīst, ka trūkst kontroles. Ir vajadzīga ģenētiskā analīze, kurai ņem kaulu smadzenes, lai redzētu Filadelfijas jeb lieko hromosomu daudzumu un medikamentu ietekmi uz to. Man pazīstama paciente Lietuvā atklāja, ka pretēji mierinoši labajām asins analīzēm Latvijā hromosomu daudzums palielinās. Viņa par saziedoto naudu iegādājās jaunākās paaudzes medikamentu “Spraisels”, kas radikāli samazināja lieko hromosomu skaitu. Jā, zinām, ka agrāk vai vēlāk būs jāmirst. Tomēr ir starpība, vai, lietojot vecos medikamentus, nodzīvo 3 līdz 6 gadus, vai arī ar “Glivec” – vairāk par 10 gadiem. Turklāt ir cerība, ka ar vēl jaunākiem medikamentiem dzīves ilgums palielināsies. Vai tas nav svarīgi – ļaut mums izaudzināt bērnus, palīdzēt vecākiem un vecvecākiem?

- Tātad leikēmiju izārstēt nevar....

- Teorētiski izārstēt var, pārstādot kaula smadzenes. Bet tas ir jādara saslimšanas pirmajos gados. Man neviens kaula smadzenes vairs nepārstādīs, jo ir maza iespēja ar to iegūt labu iznākumu. Tātad mana cerība ir tikai zāles. Tiesa, Irinai ir pārstādītas kaula smadzenes, bet tik un tā ir jālieto medikamenti. Jā, tie ir dārgi. Arī man Veselības ministrija atrakstīja, ka ir jāsamēro sabiedrības un mans personīgais ieguvums. Tas nozīmē, ka par naudu, ko izlieto manai ārstēšanai, var ārstēt 104 pacientus ar lētākām zālēm. Var piekrist. Bet vai tāpēc var mani neārstēt un nedot vajadzīgās zāles, ja zina, ka citi medikamenti nav efektīvi? Tas nozīmētu tīši ļaut nomirt.

- Par spīti šai diagnozei spējat saglabāt optimismu. Tas ir apbrīnojami.

- Es ikdienā par to nedomāju. Tad liekas, ka viss ir labi. Taču, kad televīzijā dzirdu, ka slavens sportists dažu dienu laikā miris no akūtas leikēmijas, tad vismaz dienu kājas ir mīkstas. Pagājušajā gadā kapu kalniņā pavadīju savu vienaudzi. Viņš slimoja gadu ilgāk par mani, turklāt jau sākotnēji slimības gaita bija sliktāka. Septembrī vēl satiku, bet decembrī jau bija miris. Tas notiek pēkšņi. Šodien ir tā, bet rīt jau var būt pavisam citādi.

- Kā liekas, kāds būs tiesas lēmums?

- Gribētu, lai tiktu atcelti Ministru kabineta noteikumi, kas ierobežo cilvēku tiesības. Lai dzīvībai bīstamos brīžos nebūtu nepamatotu ierobežojumu. Protams, vajadzētu arī nokārtot, lai pakalpojuma pirkšana ārzemēs nebūt tik sarežģīta. Taču tiesas process nav par to.

Komentāri 1

lapa

Zita, turies! Var tikai apbrīnot tavu iztrurību. Lai tās nepietrūkst pēc iespējas ilgāk.

pirms 12 gadiem, 2008.12.06 22:53

Sarunas par dzīvi