Slovākija – kalnu un leju kontrastu paradīze

Slovākija ir unikāla valsts, kurā var atrast visneticamākos kontrastus – auglīgus laukus, varenas kalnu smailes, fantastiski skaistas pazemes alas, termālos un minerālūdens avotus, kā arī brīnišķīgas ainavas ar senām pilīm un nacionāliem krodziņiem. Lai gan tajā ir daudz skaistu vietu, acīmredzot tūristu īpaši iecienīti ir Augstie un Zemie Tatri, Demanovas stalaktītu un stalagmītu ala. Tāpēc nav brīnums, ka kopā ar tūristu grupu tur esmu otru reizi. Un nemaz nenožēloju! Pirms pieciem gadiem redzētais un izjustais ir pabālējis, bet, nokļūstot Tatranska Lomnica kalnu pakājē, atkal atdzīvojas ar jaunu spēku.

Skaistāki par kalniem ir tikai kalni

Tatri. Varu piekrist vietējiem iedzīvotājiem, kuriem tuvākā kalnu virsotne liekas visskaistākā. Tās ir pasakainas, kad saule sniegotās cepures vērš tīrā sudrabā. Tās ir drūma noslēpuma apvītas, kad tumšas iezīmējas pret blāvi pelēcīgajām lietus debesīm. Arī tad, ja diena ir lietaina un augstākās virsotnes – Gerlahovskij (2653 m) un Lomņicas smaile – tinas miglā. No kalnu pakājes nevar izjust stāvo klinšu varenumu. Tikai stāvot tur, vismaz 2000 metru augstumā, un veroties kalnu ezeru skaidrajās acīs, saprotu – skaistāki par kalniem var būt tikai kalni, kurus vēl neesmu redzējusi.

Tiesa, šoreiz nākas iztikt ar gājienu pa taku, kas sākas tur, kur beidzas maza kalnu tramvaja ceļš. Augstāk ar pacēlāju nevienu nelaiž, jo vēja ātrums ir 15 metri sekundē. Tomēr lietus nedaudz mitējas, un varam doties pa taku, kur sastopam tādus pašus kalnu tūristus. Kalnos dodas jauni un veci, daudzi uz pleciem nes mazus bērnus, citiem līdzi ir suns... Visi vēlas iet un iet, pārvarot akmeņainus kāpumus un kritumus, kas atgādina klinšu labirintus, sajūsminoties par neparastām ainavām. No kalnu ezeriem iztek upes, veidojot ūdenskritumus. Tie ar varenu šalkoņu aicina apstāties un apbrīnot mirdzošo straumi. Mežos ir ļoti daudz klints bluķu un akmeņu, tāpēc kokiem ir jābūt ļoti stipriem, lai noturētos virs klintīm.

 

Ar plostu lejup pa Dunajecas upi

Dunajeca. Tā ir kalnu upe ar jaukām krācītēm, kuras kreisajā krastā skatām Polijas, bet labajā – Slovākijas dabu. Braucot ar plostu, kas atgādina piecas kopā saliktas garas siles, var redzēt brīnišķīgas klintis abās pusēs. Plosta priekšpusē ir piestiprinātas egļu skujas, lai uz plosta nešļakstītos ūdens. Tomēr mums tas neko daudz nepalīdz, jo visu pusotras stundas garo ceļu līst. Sīks, bet blīvs un nepārtraukts lietus. Vērojam, ka pa ceļu Slovākijas krastā tūristi iet tikpat ātri, kā mēs braucam ar plostu. Jā, straume tikai dažviet ļauj paātrināt plosta gaitu. Plostnieki meistarīgi apbrauc krāces, bet mēs sēžam klusu kā nelaimes čupiņas. Klausāmies nostāstus un leģendas, meklējam melnā stārķa attēlu, kurš ietriecies klintī, un septiņu mūku cepures, kas arī ir klintis. Mūki gājuši ciemos pie skaistajām poļu meitenēm, bet, tā kā tas bijis aizliegts, pie robežas pārvērtušies par klintīm. Iztēlojamies, cik skaists būtu šis brauciens ar plostiem saulainā dienā, kad varētu vērot foreļu rotaļas dzidrajā 70 līdz 100 centimetrus dziļajā upes tecējumā. Tikai dažviet tās dziļums sasniedz 10 un vairāk metru. Taču šoreiz priecājamies, kad lēnais plostu ceļš ir galā.

Māte Daba atklāj gadu simtos radīto

Demanovas ieleja ir īpaši skaista Zemajos Tatros. Tajā atrodas viskrāšņākā no 12 Slovākijas stalaktītu alām. Ieeja alā atrodas 870 metrus virs jūras līmeņa. 65 metru dziļumā alas izvietojušās piecos līmeņos ar gaiteņiem un zālēm vairāku kilometru garumā. Dziļākajās alas vietās plūst Demanovas upe. Alās var redzēt smaragda un koraļļu pazemes ezeru, sastingušu ūdenskritumu un aizvēsturisku stalaktītu veidojumus. Stalaktīti ir dažādās krāsās – balti, sarkani, rozā un arī melni. Tie ir atmiruši, jo pārtraukta to augšana..To skaistumu grūti paņemt līdzi, jo fotogrāfijās to pagrūti iemūžināt. Paliek vien maza daļiņa no redzētā un atziņa, ka cilvēkiem grūti pārspēt brīnumdarītāju un mākslinieci dabu. Veidojumi atgādina gan dažādu dzīvnieku formas, gan mazus rūķīšus, gan krāšņas kolonnas un lustras, gan sēru vītola zaru vainagu. Ūdens, satekot plaisās, šķīdina kaļķakmeni, tā veidojot stalaktītus. Tie aug ļoti lēni – 2 līdz 3 centimetri 100 gados. Alas atklātas 1921.gadā, bet tās veidojušās jau tad, kad cilvēce bija vēl šūpulī.

 

Spiškas pils ir UNESCO mantojums

Uz 200 metru augsta pakalna klintīm jau pa gabalu redzama Spiškas pils, kas ir lielākais komplekss Centrāleiropā. Tā platība ir 4 hektāri. Pils būvēta no šūnakmens blokiem. Var redzēt, ka senie celtnieki veiksmīgi izmantojuši gan dabīgo reljefu, gan klinšaino pamatni. Vairākās vietās pussiena ir milzīgi akmens bluķi, kas tikai veikli apmūrēti, piešķirot vajadzīgo formu. Tās romāniskā un gotiskā arhitektūra ir saglabājusies gandrīz neskarta Pilij ir tornis, ieejas vārti un trīs stāvu pils. Neparasti ir tas, ka pilij nav bijusi aka. Tās iedzīvotāji dzēruši lietusūdeni, ko krājuši apaļā izraktā tvertnē. Tā saglabājusies lūdz mūsdienām. Pati pils ir iespaidīga.

Liekas, ka tā tik labi saglabājusies tāpēc, ka nav nemaz tik viegli uzkāpt pa stāvo nogāzi. Pils bijusi aizsardzības nocietinājums feodālajai Ungārijai, bet vēlāk Spiškas apgabala pārvaldnieks pili pārbūvējis par aristokrātisku pili ar bruņinieku zāli un baznīcu. Diemžēl no senās greznības maz kas ir palicis, jo piedzērušos zaldātu dēļ 1780.gadā izcēlās ugunsgrēks un vienā naktī izpostīja to, ko nespēja svešu valstu karakalpi. Tagad pa pils logu ailēm skatoties lieliskajā ainavā, var iztēloties, ka kuru katru brīdi pa ceļu šurp brauks slovāku augstmaņa rati ar sargiem.

 

Nacionālā krodziņā – bez kaklasaites

Slovākijas savdabību vislabāk var izjust nacionālā krodziņā jeb kolibā, kas atrodas Stara Lesna ciematā. Tas celts un iekārtots, izmantojot koku, tradicionālā stilā. Pagalmā ir pat kokā veidotas skulptūras. Jau pie ieejas mūs sagaida krodziņa saimnieks un čigānu mūzika. Galdi ir klāti. Telpas vidū ir pavards, kur uz milzu iesma cepas vistu stilbiņi. Tie kārdinoši smaržo, bet mums parāda, ka maltīte jāsāk ar karašas riecienu. Uz tā ziež biezpienu, kuram pielīp sagriezti sīpoli. Tad uz paplātes nes degošas krūzītes. Skaisti izskatās, bet no tām plūst tāds aromāts, ka elpa aizraujas. Mazliet nogaidām un tikai tad uzdrošināmies mēģināt, kāda ir “Tatranskij čai”. Jā, no tējas ir tikai karstums. Grūti pateikt, cik palicis no 52 grādu stipruma, bet karameļu saldā un kaut kādu zālīšu garša veido patīkamu buķeti. Pēc kāda laika ar stipro aperitīvu ir tikuši galā visi .Tad var baudīt vistas zupu, kas ir diezgan piparota, ceptu vistu un slovāku gaumē gatavotu šašliku ar salātiem. Saldējums ir kā punkts uz “i” maltītei, kurā tiek tukšotas arī baltā un sarkanā vīna krūzes.

Tikmēr krodziņa saimnieki ievērojuši, ka mūsu autobusa šoferiem ir kaklasaites. Viņiem uzvelk nacionālas vestes un bez liekām ceremonijām kaklasaites nogriež. Tās papildinās kolekciju, kas jau ir diezgan prāva. Kaklasaitēm pievienotie vārdi liecina, ka no tām nācies atvadīties ne vienam vien latvietim.

Sarunas par dzīvi