Visu laiku vajag kaut ko jaunu

Šogad par skolu jaunatnes centrālo notikumu kļuvuši vasarā gaidāmie X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Alūksnes un Apes novados gatavošanās procesu koordinē Inga Meirāne, kas šo pienākumu veic jau otro reizi pēc kārtas. Svētkiem pošas arī viņas vadītie “Pastalnieki”, kam tie būs ceturtie svētki. I.Meirāne atzīst, ka deju svētki parasti tiek uztverti kā piecu gadu darba noslēgums.

- Svētki, bez šaubām, ir viens no galvenajiem bērnu un jauniešu piesaistes objektiem. Tas ir mērķis, uz kuru viņi iet piecu gadu garumā un pēc kuriem sākas atkal jauns cikls. Svētkos piedzīvotās emocijas vārdos nav izstāstāmas, tomēr ikdienas kontekstā tos var uzskatīt par tādu kā kulminācijas punktu, kas, atskatoties uz pēdējo gadu laikā ieguldīto darbu, apliecina: mēs varam, darām un mums izdodas.

 - Svētku finansējuma samazinājuma dēļ sarucis pieļaujamais dalībnieku skaits. Vai tas neatsauksies uz skolēnu interesi par tautasdejām, kur lielu lomu spēlēja tieši iespēja nokļūt svētkos, vai arī uztverat to kā stimulu kolektīviem piestrādāt pie kvalitātes?
- Protams, ir žēl, ka jau tā ierobežotais dalībnieku skaits sarucis vēl mazāks, jo nu būs daudz vairāk to bērnu, kuri ir cītīgi gatavojušies, bet beigās tomēr paliks mājās. Tieši tāpēc jaunāko kolektīvu gadījumā ieviestas atšķirīga līmeņa grupas, lai dažādotu potenciālo dalībnieku loku. Tajā pašā laikā kvalitāte ir vajadzīga jebkurā gadījumā, uz ko šis svētku gads un lielā konkurence savu iespaidu, cerams, būs atstājusi. Diemžēl korekcijas ieviesis mazais stundu skaits, kas šobrīd atvēlēts interešu izglītībai. Šajā mācību gadā tām piešķirts krietni mazāks finansējums, nekā citkārt. Tāpat ierobežotākas kļuvušas koncertēšanas iespējas. Ja agrāk mēs bijām ļoti bagāti ar dažādiem sadančiem, katru gadu izbraukājot gandrīz visus mazos pagastiņus, tad šobrīd mums tas ir liegts. Tieši finansējuma dēļ, ko prasa gan pasākumu organizēšana, gan dejotāju nokļūšana uz tiem. Lielākoties braucieni jāfinansē vecākiem, taču cik daudzi to šobrīd var atļauties? Šie apstākļi nespēlē par labu kolektīvu kvalitātei, jo, ja dejotājs uz skatuves kāpj tikai divas reizes gadā, tad tas nav nopietni. Šīs pieredzes trūkums iegriež pamatīgu robu kopējā līmenī.

Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 14.aprīļa numurā

Sarunas par dzīvi