Lielais vientuļnieks

Atceros, pirms daudziem gadiem septembra pievakarē ar tēvu gājām pa meža ceļu, kas veda gar liela purva malu. No purva puses atskanēja tāda kā dobja stenēšana. “Tur “lielais” ņemas,” skaidroja tēvs. Pēc brīža dobjās skaņas apklusa un atskanēja zaru brīkšķēšana. Gaisā uzvēdīja īpatnēja smaka. Bijām pienākuši tuvu vietai, kur aļņu bullis iezīmēja savu teritoriju, kārpīdams bedres, piečurādams tās un aplaužot jaunos kociņus. Toreiz pašu “dauzoņu” neieraudzījām, bet mazliet tālāk ceļa dubļos bija iemītas varenas pēdas – gandrīz divu manu soļu attālumā cita no citas.

Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis atgādina, ka aļņu buļļi vienmēr uzturas vienatnē, bet govis staigā kopā ar teļiem, taču arī ziemā neveido barus, kā to dara brieži. Pārošanās laikā iespējams satikt tā gada teļus, kurus “lielie” padzinuši tālāk no riesta vietas, bet pēc tam līdz jauno teliņu nākšanai pasaulē jaunuļi atkal pievienojas mammām.

Ir dzirdēti sēņotāju stāsti, ka riesta laikā aļņu bullis šņākdams nācis uz cilvēku pusi un pat mēģinājis ar priekškāju spert sunim.
Padomju laikos vairākkārt esmu dzirdējusi nostāstus, ka aļņu buļļi pievienojušies govju ganāmpulkam un aplēkuši arī govis. Kādā fermā kādreiz esmu redzējusi gaišbrūnu gotiņu ar īpatnēju purna izliekumu. Uz plāksnītes virs tās novietnes gan bija rakstīti burti “LB”, kas apzīmē šķirni ‘Latvijas brūnā’.

Zina zāles pret parazītiem
“Alnim tīk baroties slapjumos – dīķos, applūstošās palieņu pļavās, seklu ezeru, upju piekrastē un tamlīdzīgās vietās. Ēdmaņu plūkdams, bet jo īpaši sniegdamies pēc kāda kāruma, viņš pat mēdz iegremdēt ūdenī bezmaz visu galvu,” novērojis pētnieks I. Tīrmanis.

Kalvenes zooloģiskā dārza “Cīruļi” pārvaldnieks Arnis Bergmanis stāsta, ka aļņiem domāts aploks pie dabiskā purviņa, kur jau atrodas bebru māja. Viņš norāda, ka pieaugušus aļņus nelielā platībā turēt neesot iespējams, tādēļ tie apmeklētājiem apskatāmi dabas parkos, bet pilsētu zooloģiskajos dārzos parasti neesot.

Laikos, kad kopsaimniecībās sēja lopbarības bietes un stādīja kacenkāpostus, šos laukus bieži vien apmeklēja arī tuvējos mežos dzīvojošie aļņi. Taču ziemā pie barotavās ieliktā siena tie nemielojās, vienīgi nāca palaizīt sāli. Agrākos gados mežsargi savās apgaitās ik pa laikam “nolaida” pa apsei, kuru zarus un mizu aļņi grauž ļoti labprāt.
Ziemā alnis patērē relatīvi ļoti daudz kokaugu – 10 līdz 20 kilogramu diennaktī. Aļņa ēdienkartē ietilpst vismaz 30 koku un krūmu sugas. Zaļajā sezonā abu dzimumu pieaugušie zvēri cenšas notiesāt aptuveni 30 – 40 kilogramus dažādu zaļumu ik dienas. “Tā ir vidējā norma. Izņemot riesta laiku, kad tēviņi ēd mazāk. Mātītes gan pārošanās periodā īpašu diētu neievēro,” apstiprina I.Tīrmanis.

Sēņu pētnieks Edgars Vimba zina teikt, ka aļņi ēdot arī mušmires un citas indīgas sēnes – viņaprāt, lai atbrīvotos no zarnu parazītiem.

Iznāk pat lūpu krāsa
Ja medībās gadās nošaut alni, vecie mednieki mēdz pārbaudīt iesācējus, liekot tiem izņemt aļņa aknas un noteikti uzmanīgi atdalīt žultspūsli. Lai gan alnis ir atgremotājs, tomēr atsevišķa žultspūšļa tam nemaz nav.
Interneta portālos var atrast ziņas, ka Otrā pasaules kara laikā vācu armijas daļas okupētajās teritorijās medījušas aļņus, lai gatavotu zamšādas izstrādājumus armijas vajadzībām.
Norvēģijas un Somijas restorānos kā īpašu delikatesi piedāvājot aļņa garo augšlūpu etiķa marinādē. Kanādas arktiskajā joslā mītošie gvičini par lielu gardumu uzskatot jēlus aļņa pavēderes taukus.
1903.gada Amsterdamas pasaules izstādē par īstu sensāciju kļuvis kosmētiskais līdzeklis, ko klāt uz sieviešu lūpām. Tās pamata sastāvā bijuši aļņu tauki, bet izstrādājuma forma atgādinājusi mums labi pazīstamo lūpu krāsu. Šo kosmētisko līdzekli augsti novērtējušas izstādes apmeklētājas, kuru vidū bijusi arī slavenā aktrise Sāra Bernāra.

Cope un medības