Kooperatīvi kļūst spēcīgāki

Piena kooperatīvi kļūst arvien spēcīgāki, tādējādi palīdzot ražotājiem izcīnīt augstākas piena iepirkuma cenas. Ar katru gadu palielinās kooperatīviem piegādātais piena apjoms, tomēr daudzi ražotāji kavējas kļūt par kooperatīvu biedriem.

Zemnieki vēro un nogaida
“Tagad jāgaida piena kvotu gada beigas, tas ir nākamā gada marts, lai nerastos pārpratumi un nenāktos ciest no soda sankcijām saskaņā ar noslēgto līgumu. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks vērtēt, kāda būs piena iepirkuma cena kooperatīvam “Trikāta KS” un a/s “Valmieras piens” nākamgad. Šobrīd kooperatīvs par piena kilogramu maksā par 1,8 santīmiem vairāk. Nav saprotams, kāpēc nogaida “Valmieras piens”,” spriež Apes novada zemnieku saimniecības “Zīļi” īpašnieks Aigars Bremze.
Viņš ir runājis ar novada zemniekiem, tomēr pagaidām neviens nedomā par pāriešanu, lai pienu pārdotu kooperatīvam. Trīs lielākie piensaimnieku kooperatīvi, starp kuriem ir “Trikāta KS”,  vienojušies par sadarbību kopēja pārstrādes uzņēmuma veidošanā, bet pagaidām rīcības šajā virzienā vēl nav. Turpretim “Valmieras piens” jau tagad ir otrs lielākais pārstrādes uzņēmums  Latvijā. “Bažas rada tas, ka kooperatīvs “Trikāta KS” šobrīd pārstrādā tikai 10 procentus no iepirktā piena. Liels uzņēmums, kāds ir “Valmieras piens”, ir stabilāks un drošāks, jo to neietekmē nelielas cenu svārstības,” atzīst zemnieks. Tiesa, kooperatīva darbinieki nepārtraukti meklē iespējas pienu pārdot par iespējami augstāko cenu un ātrāk saņemt samaksu.

Piena pārstrādātāji konkurē
“Tagad ir sācies konkurences karš par piena iepirkumu. Pēdējās divās nedēļās esmu saņēmis trīs piedāvājumus pirkt pienu. Tas, protams, zemniekiem ir par labu. Lai konkurē savā starpā un palielina iepirkuma cenu!” atzīst A.Bremze. Protams, viņam tāpat kā citiem piena ražotājiem gribētos gan vairāk izslaukt, gan arī saņemt lielāku atlīdzību par pienu. “Ja man būtu divtik piena, tad daudz nedomātu. Pusi pārdotu “Valmieras pienam” un pusi “Trikātas KS”. Tā dara “lielie spēlētāji”, kuri divu dienu slaukumu dod vienam, nākamo divu dienu pienu – citam pārstrādātājam. Rīkojas pēc principa, ka visas olas nevajag turēt vienā groziņā,” salīdzina zemnieks. Ja kaut kādu iemeslu dēļ viens nevar samaksāt par pienu, tad ir vismaz otra atlīdzība. Vai arī viens nevar samaksāt 10 dienu, bet mēneša lakā, toties maksā santīmu vairāk.

Trūkst perspektīva redzējuma

“Zīļu” saimnieks par attīstību nevar runāt, jo vairāk nekā gadu pienu nācās atdot, saņemot par to mazāk par pašizmaksu. “Tā bija cīņa par izdzīvošanu, nevis normāla saimniekošana.  Ja nākamgad lauksaimniekiem būs nogriezta lielākā daļa valsts subsīdiju, tad nezinu, kas notiks. Ir grūti strādāt šajā biznesā, ja nav redzama perspektīva nākamajiem trīs līdz pieciem gadiem. Kas būs prioritāte? Cik par to maksās?” satraukumu neslēpj A.Bremze.
2006.gadā viņš pie fermas uzbūvēja piena bloku ar modernām iekārtām, kam tika ņemti kredīti bankā. Tagad nākas vienoties par maksājumu pamatsummas atlikšanu uz noteiktu laiku, lai katru mēnesi būtu mazāk jāmaksā. Kaut kāds risinājums tas ir, bet ne ilgtermiņā. Pirms pieciem gadiem A.Bremze droši zināja, ka piena nauda būs katru otro nedēļu. Tagad nav drošības par rītdienu. “Es nevaru gaidīt un kavēt maksājumus bankai, tāpēc man līgumā ir norādīts – ne vēlāk kā 10 dienu laikā,” uzsver A.Bremze. Viņš ir riska grupā, jo investēja saimniecības modernizācijā.

Dzive laukos