Pirts maģija ar pašas vāktiem augiem un labām domām. Ciemos pie pirtnieces Astras Plukšas

Lai sakārtotu savu miesu un garu, ikvienam vajadzētu izmēģināt neaizmirstamu baudas pārpilno procedūru pirtī kopā ar veclaicenieti, pirts meistari Astru Plukšu. Katram vajadzētu izbaudīt maģisko rituālu, kas sevī ietver tik daudz - sākot ar gaisotni, kas savā omulīgumā sniedz neizsakāmu mieru, līdz pat smaržu buķetei, kurā vijas bērza slotu smarža, zālīšu pasakainais aromāts, medus, greipfrūti... Tā ir bauda visām maņām, par kuru pastāstīs pati pirtniece.


- Cik sen nododaties savam vaļaspriekam?
- Kopš 2003.gada esmu pievērsusies pirts lietām. Šajā apkārtnē Gunita Virka uzsāka pirts procedūras, un, tā kā man interese par pirtīm bija jau kopš mazām dienām, tad iesaistījos arī es. Arī tad, kad bija publiskā pirts Alūksnē, apmeklēju pirti, vēl mazs bērns būdama. 

Vēlāk tapa pašiem sava pirts, bet pati neko vēl nedarīju, jo devos pie Gunitas. Kopā pašas sākām domāt, kā un kas jādara, apmeklējām pirts seminārus un pamazām apaudzējām visas šīs lietas, sāka veidoties pieredze. Patīkamākais bija tas, ka cilvēki pēc pirts bija apmierināti un priecīgi. Savukārt ģimenē mums ir tā, kā sanāk. Vīrs Gunārs atnāk uz pirti, kad esmu pabeigusi jau visas procedūras, tad es viņu paperu. Bet meita Zane tikai pēdējā laikā sākusi pa pirti darboties, arī viņa diezgan labi jūt enerģijas. Viņa varbūt laiž sev vairāk klāt, nemāk pasargāt sevi, tādēļ viņai kļūst slikti.


- Kāpēc pirts būtu jāapmeklē?
- Ir daudz cilvēku, kuri pirtis neapmeklē, jo pieredze no bērnības saistās ar ļoti lielu karstumu. Pie manis ierodas arī cilvēki, kuriem no pirts agrāk ir bijis bail. Tagad tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Ir pat tādi, kuri paši jau vēlas karstāku, lai gan sākotnēji pirti nav apmeklējuši. Cilvēkam pašam ir jāsaprot, kādēļ viņš vēlas doties pirtī. Nevienu jau piespiest nevar, un tas arī nav vajadzīgs. Kad cilvēks saprot, ka viņam tas ir vajadzīgs, viņš atrod gan savu pirtnieku, gan pirti. Varu noteikti teikt, ka pirts ir tā vieta, kur dziedināt dvēseli. Pirts kūres laikā var sasniegt posmu, kad atrodies starp debesīm un zemi, apreibinoties bez alkohola vai citiem draņķiem.


- Pirts - vieta, kur mazgāties, vai tomēr kas vairāk?
- Kaut kas vairāk. Varbūt jau pagātnē viss šis notika, tad bija norimis. Tagad tas viss atkal parādās no jauna. Piemēram, tagad aktuālas ir pirtīžas - šis process jau bija senos laikos, jo kādreiz pirtīs arī tika pieņemtas dzemdības, pirtīs tika veikta mirušā cilvēka sakopšana. Viss ir gājis caur pirti. Tātad pirtī ir Dieva pieskāriens, kad savienojas visas stihijas – uguns, gaiss, zeme, ūdens. Pirts ir tā maģiskā vieta, kur saplūst ar dabu un sevi.


- Kā notiek jūsu pirts rituāls?
- Sākumā es strādāju klusumā, jo cilvēku jūtu caur sevi. Viss sākas ar pirmo iesilšanu. Katrs pirtnieks ir citādāks, un katrā pirtī tas tiks darīts citādāk. Tad tiek saliktas kompreses (sasildītas slotiņas, ko saliek uz peramā enerģētiskajiem centriem, piemēram, tiek izsildītas locītavas), tad seko kāds iepēriens. Vai arī tas, ko es esmu izvēlējusies priekš šī cilvēka. Piemēram, ieziežu ar medu, ļauju pagulēt, un tad seko lielais pēriens. Pēcāk skatos pēc savām sajūtām, vai cilvēks jāpadzesē, vai viņš vēlas iziet ārā, protams, arī jārunā ar pašu peramo. Arī es sākumā pati neskalojos, jo caur savu ķermeni sajūtu peramā izjūtas, to, cik viņam karsti. Un tad beigās, kad jau iet uz lielo pērienu, es atļaujos samērcēties. 

Strādāju arī ar pašas vāktiem augiem, tāpat arī skrubēju ar sāli, greipfrūtiem, var veidot aplikācijas – ieziežot ar mālu. Bet katram tas ir individuāli, jo pirts process var arī ievilkties, un tad jau cilvēks nogurst, ja ir par daudz visa. Vienā reizē arī visu nevar izdarīt. Valda Vītola raksta tautas dziesmās, ka “divas stundas pirtī, trešajā jūdzu kumeliņu un ceturtajā braucu prom”. Tad nu arī sanāk, ka procedūra parasti ilgst divas, divarpus stundas.


- Var pērt dažādos veidos?
- Jā, pēršanas veidi ir dažādi. Katrs paņem slotu dažādi, katrs pirtnieks per dažādi. Cilvēku var noplikšķināt, nodauzīt, var maigi nopērt - tas viss ir pēc vajadzības. Cilvēki ir dažādi, jājūt, ko katrs vēlas. Vīrieši vēlas, lai vairāk viņus noper. Kaut gan tas atkal parāda kaut kādu problēmu viņos iekšā. Ja cilvēkam vajag to nenormālo sišanu, tad acīmredzot viņam ir bloks, kas ir jāpārsit. Cits vīrietis vēlas sišanu, bet galu galā ir pavisam otrādi. 

Tu sāc ar mīlestību un maigumu, viņam patīk, un “aiziet” pavisam cits process. Nekad nevari zināt, kā tas pirts process beigsies. Tāpat ne vienmēr vajag lielu karstumu, pietiek vien ar 40 grādiem un uzkarsētām zālītēm, pirtsslotām, lai sasniegtu efektu. Jau 70 grādos ir pamatīgs karstums, un ar to pilnībā pietiek.


Mana pieredze rāda, ka vīriešiem patīk vairāk karstums un kārtīgs pēriens, sievietes vairāk bauda procedūras. Strādājot pirtī, viss ir jādara ar mīlestību. Tas cilvēks ir jāmīl tajā mirklī. Tāpat ir svarīgi, ko es tajā mirklī domāju. Man nav noteiktas sistēmas, kā es peru, bet nepārtraukti domāju, lai cilvēks attīrās. Taču pats cilvēks var pilnībā atslēgties, jo viņš ir atkailināts. Cilvēks jau savā būtībā, dvēselē ir kails.


- Cilvēkam pirtī jāiet kailam?
- Ja cilvēks ir ļoti kautrīgs, nekad neteikšu – velc nost. Man darbojoties nav sievietes vai vīrieši, ir ķermenis – materiāls, ar ko strādāt. Katrs pats izjūt, cik nekomfortabli ir peldkostīmā. Kad es strādāju, tad strādāju ar visu ķermeni, nevis kāju vai roku. Tāpat ir pierādījies - ja cilvēks ir gājis peldkostīmā, tad nākamajā reizē viņš to novelk, jo ķermenis jau pats “kliedz”, ka tā vieta nav pieskārienu dabūjusi. Tagad cilvēki ir daudz drošāki un atvērtāki. Piemēram, ja vīrieši nāk, ir uzreiz slotiņas, ko pielikt priekšā. Par visu ir padomāts.

- Peramajam pirtij ir jānoskaņojas?
- Es cilvēkam pajautāju - kāds ir tavs mērķis šodien, ko tu gribi no pirts iegūt? Parasti cilvēkus šis jautājums pārsteidz. Ir arī cilvēki, kuriem nemaz nejautāju, ko viņi vēlas, jo es jau jūtu, ko viņi grib. Vēlmes ir dažādas: kāds vēlas relaksāciju, kāds vēlas apārstēt sāpošu vietu, kādam vajag ne tikai fiziski nodauzīt, bet arī pie dvēseles pieķerties. Ir bijuši dažādi gadījumi, piemēram, cilvēki sāk raudāt uz lāvas. Ja es jūtu, ka cilvēks ir uz robežas - raudāt vai neraudāt, izdaru tā, lai viņš raud, un to var panākt. Tā ir attīrīšanās, kas ir vajadzīga. Tāpat var just, ja cilvēku kas nomāc vai viņš ir negatīvs, bet man viņš ir jāpieņem ar mīlestību, liekot justies labāk.
Visas šīs lietas, kuras iepriekš neizmantoju, es iemācījos pirts skolā. 

Tāpat, mācoties meistaros, šīs lietas tika parādītas dziļāk, un pierādījās, ka tās strādā. Tas ir pienesums, ko sniedz šīs skolas. Pirts skolā mācījos 2,5 gadus. Lai tiktu par meistaru, vispirms ir jākļūst par pirtnieku. To man bija viegli izdarīt, jo jau bija iemaņas, pašai darbojoties. Pirts skola saliek “punktus uz i”, lai nostiprinātu pirts zināšanas. Pirts skolā māca cilvēku anatomiju, fizioloģija, kas notiek ar cilvēka organismu pirtī, tāpat jāmācās pirmā palīdzība, lai zinātu, ko darīt kādā negaidītā mirklī, piemēram, ģībšanas gadījumā. Jāteic, ka jau jaunībā piedzīvoju šādas situācijas, un zināju, kā nevajag darīt. 

Teiksim, kad nāk no karstas pirts un iet remdenā ūdenī, vai, ja redzi, ka cilvēks ir uz ģībšanas sliekšņa, jāgulda zemē un jāsit pa ceļgaliem, jo tā ir slodze gan sirdij, gan ķermenim. Peramo nedrīkst atstāt, ne laist vienu pašu no pirts. Tāpat tā ir iespēja apmeklēt dažādus seminārus, iepazīties ar pirtniekiem citviet, dalīties ar pirts pieredzēm un stāstiem.

- Vai procedūras laikā nepiekūstat?
- Strādāju kā instruments augstāko spēku rokās. Es no sevis neko nedodu ārā - ja no sevis atdodu enerģiju, tad piekūstu un nespēju procesu paveikt līdz galam un spējas ir ierobežotas. Bet, ja strādā kā instruments, kad peramais guļ, tad es nogurstu fiziski, bet enerģētiski ne. Laižu enerģiju caur sevi, nevis no sevis. To visu vari pats sakārtot caur domām – pats sev dod komandu, ka esi darbarīks.


- Slotas gatavojat pati?
- Man ļoti patīk siet slotas! Vasarā, kad labs laiks, jau esmu prom mežā. Paņemu suņus līdzi, daba un tu viens pats. Tādas dažādas domas vari izdomāt un sakārtot prātu. Sirdij un prātam baudāmi! Protams, mežā parunāju ar dabas māti, ka es to slotu drīkstu paņemt, pasaku kokam paldies. Tā ir sava veida meditācija. Slotas ir dažādas: ievas - mīlestībai, ceriņi - piedošanai, apse – attīrošā, bērzs ir universālā slota, ar ko var pērt, ozols dod spēku, pīlādzis - aizsardzību, kļava ir līdzsvara slota, vēl ir egles slotas. Bet pati peru ar monoslotām, nevis ar jauktajām - ja bērzs, tad bērzs. Pati strādāju ar darba slotu, attīrošo un izlīdzinošo darba slotu. Bet kā pirts guru Ziedonis Kārkliņš saka: “Riktējies ar tādām slotām, kādas tev ir.” Kaut vai var pērt ar ozola slotu, bet domās šai slotai var dot arī citu komandu un tā strādās citādā veidā.


- Vai arī pēc pirts ir jāveic procedūras?
- Kad viesis ir aizbraucis, atveru logus, izvēdinu pirtiņu, iztīru, izmazgāju un izkvēpinu. Man ļoti patīk “pēcpirts garša”. Ja cilvēks ir devies prom apmierināts un priecīgs, tad arī es esmu priecīga. Un man ir prieks tad atkal lēnām savest visu kārtībā. Citi skaita spēcinošas tautas dziesmas, citi velk krustus, kāds vēl izskandina zvanu. Es noskaloju slotas, un visas negatīvās domas satek kaktos, piltuvēs prom.


- Pati viesojaties pie citiem pirtniekiem?
- Jā, protams. Arī pirts skolās izbaudīju vienu vai otru, bet laikam esmu gana cimperlīga. Es zinu vai jūtu, kā vajag, un tad galu galā palieku tāda neapmierināta, jo kaut kas līdz galam nav izdarīts. Tāpat, ja vīrs berž ar sāli, tad es burtiski nedomāju, ko viņš dara, jo tad, ja sākšu domāt, tad ne viņam, ne man būs labi. Tuvākajā laikā pati došos uz Valmieru pie pirtnieka baudīt relaksāciju.

Interesanti - jaundzimušā pirtīžas!

Pirtniece skaidro, ka pirts rituāls uzsākas, jau tam gatavojoties - noklājot lāvu ar nepieciešamajām slotām, augiem. Piemēram, noklāj bērzu slotiņas, skujām noklāj grīdu, un priekšā ir nezināmais, ko sagaidīt no pēršanās mākslas. “Ar pieburšanu nenodarbojos, bet, ja atbrauc vīrs ar sievu, tad viņi ar citām acīm paskatās viens uz otru. Noslēgumā  var iedot medu, lai viens otru ieziež. Pirtī cilvēks attīrās gan fiziski, gan garīgi,” uzsver A.Plukša. 


Pirtīžas ir sentēvu rituāls, kura laikā māmiņa un bērniņš tiek patiešām atdalīti viens no otra. Lai gan fiziski bērniņš jau ir piedzimis un atdalījies no māmiņas, pirtīžu laikā tas notiek enerģētiski augstākā, ne tikai ķermeniskā līmenī. Un sieviete beidzot var sajusties ne vien kā mazā cilvēka māja, ne tikai kā mamma, bet atkal kā sieviete – mīlama, lutināma. Saru dzīšana ir pirtīžu rituāla sastāvdaļa, kuras laikā jaundzimušajam siltā pirtiņā aptuveni 40 grādu temperatūrā tiek veikta maiga masāža ar mammas pienu. Šīs maigās, glāstošās masāžas laikā no mazuļa ādiņas izlien mazi sariņi, līdzīgi rugājiem, pēc neilga laika tie no mazuļa ādas nokrīt. 

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Astra Plukša.
Dzimšanas vieta: Kandava.
Dzīvesvieta: Veclaicenes pagasta “Upītes”.
Izglītība: veterinārārsts, pedagogs.
Nodarbošanās: mājsaimniece.
Vaļasprieki: pirtniecība, masāžu veikšana, ceļošana, ansamblis, folklora.

Izklaide