Seriāla “Būt mīlētai” filmēšanas laukumā viesojas jaunieši no Gaujienas internātskolas

LTV seriāla “Būt mīlētai” filmēšanas diena pirms nedēļas bija īpaša – studijā viesojās jaunieši no Gaujienas internātskolas. Tieši viņi izrādījās čaklākie vēstuļu rakstītāji seriāla „Būt mīlētai” vecākās māsas Līvas lomas atveidotājai Laurai Atelsonei. Tālo ceļu no Gaujienas viņi bija mērojuši kopā ar savu skolotāju Vitu Penezi.

Seriāla filmēšanas laukumā jauniešus gaidīja ne tikai tikšanās ar Lauru Atelsoni, bet arī ar citiem seriāla aktieriem – Zani Jančevsku, Normundu Laizānu un seriāla režisoru Māri Martinsonu. Satraucošu pārsteigumu Gaujienas internātskolas audzēkņiem sagādāja fotografēšanās arī ar jauniešu iemīļoto mūziķi Andri Kiviču, ekskursija uz LTV grimētavām un studijām, tostarp LTV7 jauniešu raidījuma „SeMS” studiju, kur varēja izbaudīt tiešraides atmosfēru, informē Ieviņa Ancena, LTV pašreklāmas redaktore.

„Jauniešu vēstules mums atklājušas smeldzīgus un patiesus stāstus par to, kā klājas viņiem – pusaudžiem un jauniešiem, kurus liktenis dažādu iemeslu dēļ atvedis uz internātskolu. Mūs ļoti pārsteidza ikviena rakstītāja domas dziļums, iecietība un ārkārtīgā ticība un cerība labajam viņu dzīvē. Lai viņiem tālākajā dzīvē viss izdodas tik labi, cik vien iespējams! Tieši viņi, iespējams, visprecīzāk spēj atbildēt uz jautājumu, ko viņiem nozīmē ģimene – miera patvērumu vai ierakumus cīņas laukā. Ar mazās ekskursijas starpniecību vēlējāmies dalīties viņu priekos un sāpēs, tā simboliski sagaidot Starptautisko Bērnu aizsardzības dienu” stāsta seriāla „Būt mīlētai” producente Linda Krūkle.

„22 gadus strādājot internātskolā, esmu pārliecinājusies, ka jaunieši par problēmām savā ģimenē runā nelabprāt. Tāpēc šobrīd esmu gandarīta par saņemto uzticību. Vēstules ir patiesi dzīvesstāsti, kurus nav iespējams novērtēt ne no literārā viedokļa, ne ar atzīmi. Lasot tos, pārņem emocionāls aizkustinājums,” stāsta Gaujienas internātskolas skolotāja Vita Peneze. Viņa arī stāsta, ka ekskursija jauniešiem sagādājusi tikai pozitīvas emocijas - prieku par tikšanos ar Līvu jeb Lauru Atelsoni, ar kuru raisījusies brīva un atklāta saruna, seriāla aizraujošo uzņemšanas procesu, patīkamu jaukas emocijas raisījis aktieru darbs un viņu humora izjūta. Viens no internātskolas puišiem pat atzinis, ka televīzijā vēlētos pavadīt visu dienu, jo sajūtas nudien bijušas fantastiskas.

Pārdomās dalās Līvas lomas atveidotāja Laura Atelsone: „Lai cilvēks piepildītu savus slēptākos sapņus - ir jādara! Lai mīlētu savu ģimeni - tā jāmīl, turklāt bez nosacījuma, tieši tā, kā to dara šie jaunieši. Kad ierados studijā un mēs visi sanācām kopā Līvas istabā, man tas šķita visai savāds mirklis: nezināju, ko teikt, kā teikt un kāpēc teikt... Un tad es sajutu... Viņi ir bērni jeb pusaudži, kuri grib būt saprasti. Un ne jau tikai pusaudzis - jebkurš cilvēks vēlas būt SAPRASTS! Dalījos ar savām sajūtām un pieredzi, dalījās arī bērni un ceru, ka viņi ko ieguva. Es pati ieguvu DAUDZ. Paldies viņiem! Mans novēlējums visiem - ticēt un darīt!”

Ar Gaujienas internātskolas skolotājas Vitas Penezes un vēstuļu autoru atļauju publicējam fragmentus no saņemtajām vēstulēm, neatklājot autoru vārdus

“(..) Mani vecāki agrāk ļoti dzēra un bieži strīdējās. Kad mamma nokaitināja tēti, viņš mēdza par to viņu sist. Tādos gadījumos man un vecākajai māsai bija jāizšķir viņu kautiņš. (..) Viena reize bija izšķirošā. (..) Māja bija tukša, klusa un nemīlīga. Mammas nebija, tētis arī kaut kur bija pazudis. Asaras lija aizgūtnēm. (..) Bija vēls. Dzirdēju, ka kāds klauvē pie durvīm. Tas bija sociālais dienests. Viņi, neko nepaskaidrojot, paņēma mazo brāli un veda prom. Es ilgi raudāju un nevarēju iemigt. Pēc kāda laika atņēma arī otru mazāko brāli, viņš ir vājdzirdīgs. (..) Mums, bērniem, visvairāk nepieciešama ir vecāku mīlestība un sapratne. (..) Vecāki neapzināti risina tikai savas problēmas.”

****

„(..) Mājās parādos arvien retāk. Man nepatīk klausīties viņu strīdos, skatīties uz viņu „aizlietajām” acīm, ko redzu arvien biežāk. Tā drīzāk ir parodija par ģimeni, bet ko gan es tur varu mainīt, manas domas neviens neuzklausa un neņem vērā. Manuprāt, vectēvs vispār mani ienīst, jo viņš man bieži izsaka divdomīgas, aizskarošas piezīmes. Man visvairāk sāp tas, ka vecvecāki paši neatzīst, ka ir jau atkarīgi no alkohola. (..) Man agrāk bija īsta ģimene. (..) Bet tagad liekas, ka tas bija tikai sapnis, kas izplēnēja gaisā. Reizēm vakaros, guļot internāta gultā, to visu atceros. Bieži vainoju sevi. Vai es varēju ko mainīt? Ja es būtu meklējusi palīdzību, vai būtu kas mainījies? Varbūt mana mamma nebūtu sākusi dzert, varbūt viņa nekļūtu par invalīdi, varbūt tētis nebūtu aizbēdzis, varbūt māsa nebūtu pārvākusies? Manuprāt, problēmas ikvienā ģimenē var atrisināt tikai tad, ja vecāki paši atzīst, ka arī ir kļūdījušies un spēj pārrunāt radušās nesaskaņas un pieņemt kopējus lēmumus, nesāpinot viens otru.”

****

“(..) Bija reizes, kad izplūdu asarās par nepamatotiem apvainojumiem. Mani aizskāra par pagātnes kļūdām. Skumjākais, ka visu to, ko mamma man sacīja, dzirdēja mazākais brālis. Mammas dusmu brīžos viņš aizgāja prom no mājām. Kad tā notika pirmo reizi, es ļoti pārdzīvoju, jo nezināju, kur brālītis palicis. Kliedzu un saucu, bet viņš neatsaucās. Es sāku raudāt un meklēju vēl izmisīgāk, kamēr viņu atradu. (..) Tagad viņa ir pārstājusi lietot alkoholu, mēs tikai priecājamies par to. Viņa kļuvusi īgna, neiecietīga, viegli aizkaitināma, bet tomēr, manuprāt, cilvēcīgāka un saprotošāka. Galvenais – viņai beidzot atkal ir darbs, mums visiem nodrošināta iztikšana. Esmu laimīga, ka ģimene atkal ir kā ģimene. Tā ir patvērums, nevis cīņas lauks.”

****

„(..) Kad mums paziņoja, ka mūs vedīs uz Gaujienas internātskolu, visi sākām raudāt, pat tētis. Es pirmoreiz tēti redzēju raudam, bet mātes sejā pavīdēja prieks un laime, ka beidzot varēs tikt no mums vaļā. (..) Manās acīs viņa nav cienīga vārda „MAMMA”. (..) Pret mani viņa izturas ar cietsirdību, naidu un neiecietību. Izturas tā, it kā viņai par mani viss būtu vienalga. Viņa man ir teikusi, ka ieliks mani bērnunamā un tad es tik redzēšot, kā neklausīt un runāt pretī. (..) Ik uz soļa ikdienā jūtu, ka viņa mani nemīl, jo pret mani izturas tā, it kā es būtu tikai viens liels traucēklis un maisītos viņai pa kājām. Māte man ir teikusi, ka viņa nožēlo to, ka vispār laida mani pasaulē un ka es vispār nebiju gaidīta, kā citi viņas bērni. (..) Manuprāt, mātei ir nevis tikai jāpiedzemdē savs bērns, bet arī jāuzaudzina tik labi, cik viņas spēkos vien ir. Pats galvenais - jāmīl savs bērns tāds, kāds viņš ir. Man pietrūkst mīļu attiecību ar saviem vecākiem. Tomēr apzinos, ka Dieviņš mums katram ir devis tikai vienus īstos vecākus un ir jāprot to novērtēt, taču ne visi to spēj un ne visi to arī var un grib.”

****

„Ar vecākiem man ir labas attiecības, bet māsas un brāļi ar mani īsti nesatiek. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka mīlu un cienu mūsu vecākus, pieņemu viņus tādus, kādi viņi ir. Necenšos neko pārmest un jaukties viņu attiecībās. (..) Es domāju, ka lielas un stipras ģimenes ir vajadzīgas. Mēs nevaram pārmest vecākiem, jo izaudzināt tik daudz bērnu nebūt nav viegli. Mēs, veidojot savas ģimenes, varam izvairīties no vecāku kļūdām.”

****

„Daudzreiz bija tā, ka tētis nāca virsū ar nazi, un mēs, no bailēm raudādami, mukām un slēpāmies. Nožēlojami bija tas, ka es nesapratu, kur doties pēc palīdzības. Mani brāļi gāja skolā, es mājās paliku viena pati. Baidījos kļūdīties un darīt blēņas, jo, kad es izdarīju kaut ko ne tā, mani sita, rāva aiz matiem, bāra un apsaukāja. (..) Kad mamma mani gaidījusi, viņa neesot gribējusi, lai es piedzimstu, tāpēc esot centusies no manis atbrīvoties dažādiem līdzekļiem, pat kaut kā smacējusi, lai es nomirstot. Man bija tik sāpīgi un skumji to dzirdēt. (..)”

****

“Mana ģimene ir mans patvērums.Ir tik ļoti labi dzīvot ar domu – man ir ģimene, mani mīļie, kas mani pieņem tādu, kāds esmu. Ir labi, ka man ir mājas, jo, kā visiem zināms, „nekur nav tik labi kā mājās”.Es zinu, cik nelaimīgi ir bērni un pieauguši cilvēki, kam nav savas ģimenes vai mājas, tie jūtas pamesti un vientuļi. (..) Es uzskatu, ka mamma tomēr ģimenē ir pats svarīgākais un mīļākais cilvēks, jo viņa nesavtīgi mīl savus bērnus, rūpējas par mums, sēž nomodā pie mūsu gultas, kad slimojam. Mātes un tēva mīlestības aplaimoti un darbā mācīti, mēs izaugsim par labiem cilvēkiem. Ir tik labi, javecāki uzskata, ka bērni ir viss, kas viņiem pieder.”

****

“Es te dzīvoju dien dienā un mācos arī tepat, skolā. Tas nav nemaz tik patīkami vienmēr atrasties te. Visskumjākās ir piektdienas un brīvlaiki, kad citi skolasbiedri brauc mājās. (..) Es baidos, ka mēs pārāk stipri attālināmies viens no otra, tāpēc zaudējam kaut ko būtisku – kopības sajūtu.. (..) Vērojot jūsu ģimenes problēmas TV seriālā, domāju, ka arī jums visiem kopīgi ir jāizrunājas, jāuzticas saviem tuvākajiem, jāmīl un jāciena vienam otrs. Nodevība, neuzticība attiecības iznīcina. Lai jums izdodas saglābt, kas vēl glābjams!”

****

“Kad biju samierinājies un jau pieradis pie jaunās mammas, mani ļoti aizvainoja viņas rīcība un attieksme. Proti, kādu dienu man tētis nopirka trīs čipsu pakas. Tas nebūt tik bieži neatgadījās, tāpēc es jutos kā septītajās debesīs. Patiesi laimīgs uz neilgu brīdi. Pēkšņi jaunā mamma man vienu atņēma un sāka ēst pati, aizbildinoties ar to, ka man tas ir kaitīgi. Es raudāju, lūdzos viņai, bet mani viņa neuzklausīja un izaicinoši ēda čipsus. Lielajā aizvainojumā es pēkšņi pateicu: „Ej prom, rīma, no mūsu mājas, tu man esi atņēmusi tēti!” Tikai tagad saprotu, ka tobrīd mana mazā sirds sāpēja vairāk par tēti, nevis par tiem čipsiem. Tētim es vairs nebiju tik nozīmīgs kā jaunās attiecības ar šo sievieti.”

****

“Man pietrūkst mammas uzmanības, mīlestības, sapratnes un rūpju. Esmu zaudējusi pašu tuvāko un labāko draudzeni, jo parasti ar mammu varēju izrunāties par lietām, kas mani interesēja, satrauca un ko man vajadzēja zināt. (..) Lielās māsas un brālis mani ierobežo un pārvērš par uzraugu mazajam brālim. Reizēm man uzliktā atbildības nasta liekas par smagu. Es raudu aiz žēluma par sevi. (..) Krista, nekad nesaki tā, ja nav abu vecāku, lai tad nav neviena! Zaudējuma rūgtums būs divkāršs. Pavēro, cik ļoti mainījusies ir Tava lielā māsa pēc tēta nāves. Lai jums abām izdodas vienai otru izprast, atbalstīt un saprasties ar saviem vecākiem!”

Skolu ziņas