Atē pirmo reizi draiskosies Meteņdienā

Viktora Ķirpa Ates muzejā pirmo reizi rīkos ziemas gadskārtu tradīciju pasākumu „Meteņdienas joki, izdarības”. Kājās – vilnas zeķes, rokās – dūraiņus, līdzi ņemot labu garastāvokli un ragaviņas, plastmasas pannas, plēves un citus braucamrīkus, ikviens būs gaidīts Ates muzejā 13.februārī pulksten 12.00.

Meteņdienu tradīciju atbalstītājus V.Ķirpa Ates muzeja Vidzemes lauku sētā ciemos gaidīs seno amatu darbnīca - Jaunlaicenes muižas muzeja ceļojošā pastaliņu darbnīca, gadskārtu ieražas, spēles un rotaļas kopā ar Ziemera pagasta folkloras ansambli, sacensības ar salmu maisiem, muzeja ļaudis un maizes cepējs Vilis no Stāmerienas. Būs vizināšanās ar ragaviņām, plēvēm, plastmasas pannām no kalna. Par Meteņdienas gardumiem gādās kafejnīcas „Ābols” virtuve - senie latviešu ēdieni no kūpošiem katliem, uzņēmums „Kārumiņš” ar pīrāgiem, neizpaliks arī citas aktivitātes. Pasākumam noteikta arī simboliska ieejas maksa, bet maskām ieeja būs par brīvu.

Viktora Ķirpa Ates muzeja vadītāja Natālija Pomerance atgādina - laikā, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas, kad laiks sāk griezties uz pavasara pusi, latvieši svin Meteņus. Meteņi tikuši svinēti kā viduspunkts starp Ziemassvētkiem un Lielo dienu - ziemas un pavasara saulgriežiem. Meteņi tiek saukti arī par Vastlāvi, Lastavāgu, Miesmeti, Miezmežu dienu un citādi.

„Meteņu svinēšanā ietilpst braukšana ciemos un vizināšanās ar ragaviņām no kalna, sacenšoties, kurš tālāk. Vakarā - Meteņu mielasts un budēļos iešana, dziedāšana. Svētki beidzas ar Meteņa izvadīšanu. Raksturīgākā Meteņu tradīcija ir vizināšanās ar kamanām, tāpat arī braukšana tālos ciemos, kas nodrošina garu linu augšanu un auglību druvās. Meteņdienā drīkst klaigāt, kamēr balss aizlūst, un laisties no kalna, kamēr bikses slapjas; Metenis pats mēdz arī nākt ciemos un nest dāvanas - zelta Laimes pogas un citas bagātības. Jā, daudzi no mums ir atrauti no dabīgās vides, jo, pilsētās dzīvojot, neredzam to, ko redz laucinieks. Latviešu zemnieka plānos Metenis iezīmē gatavošanos pavasara lauku darbiem. Masku gājieni, kas aizsākušies vai nu Miķeļos vai Mārtiņos, tiek izbeigti Meteņos. Vēl pēdējo reizi jautrās, auglību un svētību nodrošinātājas ķekatas dodas no mājas uz māju, veicinot auglību katrā sētā, kur tās iegriežas. Maskām ir viena funkcija - ar dziedāšanu un dejošanu nodrošināt auglību un ar maģiskām darbībām padzīt ļaunumu. Ķekatu dancošana ir īpašs auglību nesošs rituāls,” stāsta N.Pomerance.

Viņa atzīst – tieši tādēļ kārtējo reizi gribas atgādināt patiesību par šiem jaukajiem latviešu svētkiem, kurus neviens cits nesvinēs, ja paši to nedarīsim. „Neviens cits mūsu tradīcijas nespēs izprast un saglabāt tik labi, kā mēs to varam! Paldies visiem tiem, kas to saprot un šīs lietas mēģina iedzīvināt! Bet pārējie - padomājiet, varbūt šogad būsim tie drosmīgie, kuri pulcēs ap sevi kādu bariņu cilvēku, lai šos svētkus svinētu arī savās mājās,” rosina N.Pomerance.

Kultūra