Konkurss noslēdzies! Ielūgumus saņem Sarmīte Aizupiete! Apsveicam!

21.decembrī pulksten 14.00 Alūksnes Sv. Bonifācija Romas Katoļu baznīcā skanēs Latvijas Nacionālās operas spožās solistes Evitas Zālītes, tautas Atmodas simbola Ievas Akurateres un liriskā tenora Ingus Pētersona Ziemassvētku koncerts “Pie Tavas sirds”. Par instrumentālo pavadījumu gādās atraktīvā folkmūziķe un ģitāriste Ilze Grunte, kā arī virtuozais pianists Madars Kalniņš.

Visi mākslinieki ir vienisprātis, koncertprogrammā skanēs tas, ko klausītājs Ziemassvētku laikā ilgojas dzirdēt visvairāk. Pirmkārt, tās ir tradicionālās Ziemassvētku dziesmas (“Kas ir šis bērns”, “Es skaistu rozīt’ zinu”) un korāļi (piemēram, “Dusi, mazais, mīļais bērns”, “Debess pulks dzied apstarots”), raisot gada skrējienā piemirsto svētsvinīgā miera izjūtu. Klausītājus iepriecinās arī austriešu romantiķa Franča Šūberta sirsnīgā šūpuļdziesma “Mille cherubini in coro”, kas popularitātes virsotni sasniegusi pasauslavenā itāļu tenora Andrea Bočelli repertuārā, kā arī vācu romantisma meistara Johannesa Brāmsa “Šūpuļdziesma”. Bet par to, cik dažādi, tomēr godbijīgi var slavēt Jaunavu Mariju, pārliecinās Džulio Kačīni, Franča Šūberta un Kamija Sensānsa “Ave Maria” dažādās versijas. Mūziķi padomājuši arī par latviešu mūzikas cienītājiem, tāpēc kā dzidra vēsma koncertā skanēs I.Akurateres un Jāņa Lūsēna oriģinālmūzika, turklāt silti sapņainas džeza noskaņas programmai piešķirs Madara Kalniņa aranžējumi.

Biļetes uz koncertu jau nopērkamas „Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās visā Latvijā, kā arī internetā. Biļešu cena – 4 lati.

Atbildi pareizi

un iespējams tieši tu varēsi apmeklēt Ievas Akurateres, Evitas Zālītes un Ingus Pētersona Ziemassvētku koncertu “Pie Tavas sirds”, kas notiks 21.decembrī pulksten 14.00 Alūksnes Sv. Bonifācija Romas katoļu baznīcā.


1. Operdziedātāja Evita Zālīte plašākai publikai kļuvusi pazīstama kā četru audžubērnu māmiņa. Kādu skaistu titulu viņa šajā sakarībā ieguvusi?
a) Triju zvaigžņu ordeni
b) Titulu „Latvijas lepnums”
c) Titulu „Misis Latvija”

2. Kā sauc Ievas Akurateres dziedāto dziesmu, kas savulaik kļuva par tautas Atmodas simbolu?
a) „Manai tautai”
b) „Reiz zaļoja jaunība”
c) „Zaļā dziesma”

3. Kādā sporta veidā jaunībā trenējies Ingus Pētersons?
a) Loka šaušanā
b) Šķēpmešanā
c) Basketbolā

4. Kāds muzikālais materiāls ir slavenās Ziemassvētku dziesmas „Es skaistu rozīt’ zinu” pamatā?
a) Angļu tautasdziesma
b) Itāļu šūpuļdziesma
c) Vācu korālis


Atbildes sūti uz e-pastu: [email protected] vai nogādā laikraksta redakcijā Alūksnē, Lielā Ezera ielā 5 līdz 12.decembrim.


Bērni, sveču mirdzums, baznīca

Ir trīs lietas, ar ko brīnišķīgā soprāna balss īpašniecei Evitai Zālītei asociējas Ziemassvētki: bērni, īpašā sveču gaisma un baznīca.

Ar Latvijas Lepnuma godalgu apbalvotā māksliniece ir rūpīga ģimenes māmiņa; pie viņas mājas un patvērumu raduši četri audžubērni.

„Vienmēr esmu centusies sarūpēt krāšņus Ziemassvētkus ar bagātīgi klātu galdu, līdz pienāca reize, kad līdz pēdējam cepu un šmorēju, bet kaut kas iznāca ne tā, kā vēlos, tāpēc biju ļoti kreņķīga: jāiet uz baznīcu, bet vēl nekas nav gatavs! Aizgāju uz dievnamu, sajūtot tādu kā tukšuma sajūtu: itin kā svētkus man kāds būtu nolaupījis! Bet pati vien jau tos sev biju nolaupījusi, sak’, „galva cepeškrāsnī palikusi”… Dievkalpojumā sēdēju līdzās ērģelniekam, dziedāju „Klusa nakts, svēta nakts”, un, kad viss bija beidzies, raudāju… Beidzot eņģelis bija atnācis, un es devu solījumu: nekad vairs svētkos sevi nenogurdināšu ar tik mazsvarīgām lietām! Tāpēc vairs necenšos par katru cenu saklāt greznu un krāšņu galdu. Drīzāk domāju par brīdi, ka visi nāksim mājās – kaut uz galda būs tikai piparkūkas, būsim visi kopā un cits citu samīļosim.”

Šajā sakarībā Evita atgādina mācītāja Jura Cālīša trāpīgo domu: „Svētki nevar notikt, ja eņģelis nepiestāj.” Lai gan paši to mākslīgi nevaram radīt, eņģeļa atnākšanai palīdzēt varam – parādot, ka gaidām tieši viņu. „Jāgaida ar atvērtu sirdi un jāvēlas: nu, ir tas solītis no savas puses jāpasper!”

Jautāta, vai mākslinieki, kuri Ziemassvētku laikā tiek aicināti uzstāties lielos un mazos koncertos, pēc intensīvā darbu virpuļa nejūtas iztukšoti, Evita teic: „Lai cik tu dotu, vienmēr saņem atpakaļ. Reizēm Ziemassvētkos slodze ir par lielu, taču – kad pats esi Ziemassvēku vidū ar abām kājām nostājies, saņem pretī dubultā.” Viņu gan nodarbina citas pārdomas – Ziemassvētkos labdarības pasākumu saskrien tik daudz, ka rodas jautājums: nu, kāpēc labos darbus nevarētu darīt regulāri? „Svarīgi „dvēseli kustināt” arī citā laikā - kaut augustā vai oktobrī, jo arī klausītāji nevar uz visu paspēt,” prāto Evita, kura dziedājusi daudzos labdarības koncertos, izjūtot dziļu emocionālu piepildījumu: „Šajā gadījumā gan domāju reālu, nevis pseidolabdarību, kad visi saņem honorārus. Īstajā labdarībā daudzi atsijājas.”
Piedalīšanās Ziemassvētku koncertos baznīcās viņai ļāvuši izjust skaistāko svētku sajūtu: „To uztveru kā dāvanu, ka drīkstu šeit atrasties.”

Bet par spilgtāko Ziemassvētku piedzīvojumu Evita sauc pagājušo gadu, kad 25. decembrī kopā ar Valtu Pūci ieradušies Ogrē, kas tobrīd slīgusi absolūtā tumsā – gaismiņas nevienā logā! „Tāda kā apokaliptiska sajūta – piebraucam pie tumšas baznīcas... Vai to bija ietekmējis izdaudzinātais „pasaules gals”, nezinu… Kam derēja mūsu mikrofoni un sintezators? Romas katoļu baznīcā valdīja akla tumsa, taču iekšpusē – cilvēku un sveču gaismas pārpilnība. No otrā stāva nostīvējām klavieres, kas bija visai apšaubāmā stāvoklī, taču kopumā bija tik skaisti! Bija tāda Gara klātbūtne, tik mistiski, pārlaicīgi. Bijām visi vienuviet. Tāda ir īstā ticība.”

Mīļā vecmāmiņa, eglīte un Dieva klātbūtne

Ar ko zīmīga Ievas Akurateres Ziemassvētku sajūta? Ar eglīti, svecīšu siltumu, taču visvairāk - ar vecmāmiņas Johannas Katrīnas Elizabetes - latviešu un baltvācu atvases – sirdssiltumu, viņas skaidro sirdsšķīstību, dialogu ar Dievu.

„Mana vecmāmiņa bija brīnišķīga: gaiša, rūpīga, mīloša. Tieši viņa mācīja saprast, kas ir Dievs, lūgšana, rituāls, baznīca. Viņa prata parādīt rūpju dvēseli! Un bija gluži vienalga, ko slēpa viņas sarūpētā paciņa – ābolu vai zīmulīti, taču viss bija skaisti iesaiņots, aizsiets ar lentīti – kā simbols došanai un ņemšanai, kā pierādījums, ka nav jābūt nekam dārgam, lai saņēmējam būtu prieks. Tas viss veidojis manu izpratni par Ziemassvētkiem un tradīcijām, ko turpinu arī savā dzīvē. Tāpēc man nav ik gadu tie no jauna jāatklāj: tiklīdz klāt Ziemassvētku laiks, arī īstā sajūta ierodas: „Dzinn!” – iestājas Ziemassvētki, un viss.”

Kad šī sajūta ir klāt, Ieva tajā nesavtīgi dalās ar citiem. „Ziemassvētki ir burvīgi ar to, ka visi kopā tos svinam, pielūdzam, un Dieva svētība tiek saņemta daudzkārtīgi. Un tā ir absolūta realitāte! Svētība atnāk tad, kad to piesauc. Tāpat kā Mīlestība, arī ticība notiek darbībā,” tā Ieva, kura Ziemassvētkus vislabprātāk svin mājās.

Daudzkārt ar koncertprogrammām apceļojot Latvijas dievnamus, Ievai kā īsta dāvana šķiet dažādo draudžu iepazīšana: „Katrai ir sava mentalitāte, noskaņojums, pārliecība. Tas ir aizraujošs piedzīvojums! Esmu satikusi tik daudzu draudžu vadītājus, kurus citādi nebūtu iepazinusi, kaut arī tik ļoti to gribējies.”

Par programmas „Pie Tavas sirds” lielāko vērtību Ieva uzskata to, ka visi mākslinieki, kas apvienojušies šajā programmā, ir ticīgi cilvēki, bet brīnišķīgā mūzika noteikti palīdzēs ienākt mieram klausītāju sirdīs. 

„Esmu novērojusi, ka tieši mūsu vīrieši ikdienā ir visvairāk noskrējušies, norūpējušies, un tieši viņus visbiežāk piemeklē neziņa, kā noķert Ziemassvētku sajūtu. Tad nu mana recepte ir paskatīties uz savu skrējienu no citas puses – nevis kaut ko darīt, lai pievilinātu Ziemassvētku mieru, bet gan vienkārši… apstāties. Kaut pie eglītes meža vidū. Pielūgt Dievu, Mariju. Nekas īpašs nav jādara. Tikai jāizjūt gatavība piedzīvot brīnumu.”

Eglītes smarža un mammas ceptie pīrāgi

Tikām Ingum Pētersonam gada gaišākie svētki asociējas ar svecīšu gaismu un eglītes smaržu – skuju klātajiem zariņiem, ko netīšām skārusi sveces liesma. „Tas ir kā vīraks, kas simbolizē mieru, drošību, arī dāvanas! Šī sajūta nāk no bērnības, būdama ierakstīta prāta un sirds atmiņā. Tā ir ļoti pozitīva, mīlestības un siltuma pilna aura. Ziemassvētkus vienmēr svinējām mājās, kur smaržoja mammas ceptās piparkūkas un gardie pīrādziņi. Tika sakopta māja, rotātas istabas - lai būtu īsti svētki! Tika gaidīts Ziemassvētku vecītis,” bērnības atmiņās dalās lieliskais dziedātājs.

Ingus ir pārliecināts: lai gan bērnības izjūtām, tradīcijām un Ziemassvētku garīgajai vēstij laika gaitā pretī stājusies svētku komerciālā puse, būtiskākais palicis nemainīgs - tāpat jāmeklē un jāpušķo eglīte, jāmeklē dāvanas un jāatceras, ka Ziemassvētki ir dziļi, klusi svētki, Kristus piedzimšana.

„Tas nav tikai kārtējais iemesls svinībām, bet brīdis, kurā risinām iekšēju dialogu ar sevi, izjūtam vēlmi kļūt labākiem, kaut ko mainīt, arī došanas un piedošanas mākslu. Katrā no mums mīt mazs eņģelis - citiem dodot, kaut ko upurējot. Tā jau ir visīstākā eņģeļa sūtība, vai ne?”

Kultūra