Pa militārā mantojuma pēdām

Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” projektā “Baltijas Zaļā josta” rada iespēju žurnālistiem realitātē pašiem pārliecināties, ka tūrisma produktiem, kas saistīti ar militāro mantojumu, ir izredzes kļūt par šīs tūrisma sezonas atraktīvāko jaunumu, kas pielīdzināms 'bestselleram”. Par pieprasītu un ļoti populāru jau paspējusi kļūt “Lauku ceļotāja” nesen izdotā Militārā mantojuma karte, kurā ir iekļauti 60 dažādi ar militāro tēmu saistīti apskates objekti. Ar karti kabatā mums šoreiz bija iespējams iepazīt četrus no tiem, kas atrodas Kurzemē.

Vispirms gan mēģinājām izdibināt, kas tas īsti ir “Zaļā josta”, gūstot pavisam vienkāršu skaidrojumu, ka tā ir dabā fiziski redzama kādreizējā “dzelzs priekškara” robežjosla, kas stiepjas cauri 23 valstu teritorijām, veidojot aptuveni 8500 kilometrus garu joslu no Eiropas Ziemeļu galējā punkta līdz Turcijas robežām. Jutāmies mazliet lepni, ka šodien varam spert kāju tur, kur savulaik slēgtā militārā režīma dēļ nevienā no valstīm šajā joslā nav notikusi saimnieciskā darbība. Tagad šīs teritorijas arī Latvijas tūrisma uzņēmējiem paver līdz šim nebijušas iespējas veidot jaunus un pieprasītus tūrisma produktus.

Autobuss uzsācis ceļu uz Ziemeļkurzemi. Vērojot, kā aiz tā logiem garām skrien ziedošās pļavas, koki un mājas, domāju par to, cik labprāt mēs viesiem izrādām savus pilskalnus un atjaunotās pilis, aizmirstot, ka tādu pat uzmanību ir pelnījuši pirms un pēc Otrā pasaules kara uzbūvētie un sen pamestie militārie objekti. Tā ir Latvijas vēstures šķautne, ko šodien atceramies it kā negribot, kautrējoties. Arī tas ir mūsu negribētais mantojums.

Cilvēki ir gatavi runāt

Krasta aizsardzības baterijas, zemnīcas, bunkuri, kauju vietas, bijušās karabāzes, poligoni, armijas lidlauki un vilcieni. Latvijā jau ir apsekoti 120 militārā mantojuma objekti un rūpīgi izvērtēts to iespējamais pielietojums. “Lauku ceļotāja” vadītāja Asnāte Ziemele, īsinot braucienam atvēlētās pāris stundas, neslēpj gandarījumu, ka militārā mantojuma objektu izmantošanai kā tūrisma produktam, ir jābūt ilgtspējīgam. Ir mēroti desmitiem kilometru, uzklausītas neskaitāmas liecības un stāsti par šīm vietām, kaudzēs krājas senas fotogrāfijas. Tas viss nevar pazust, jo šīs liecības ir vislabākā vēstures mācību grāmata nākamajām paaudzēm. Tiem, kam šodien ir divdesmit gadu, ir grūti noticēt, ka bija tāds laiks, kad pludmalē nedrīkstēja spert kāju, ka bija izvietoti sargposteņi, ka radinieks nevarēja aizbraukt ciemos pie radinieka. Unikālais šajā militārā mantojuma aspektā ir tas, ka interesi izrāda dažāda vecuma cilvēki. Šā projekta veiksmes stāsts ir tas, ka cilvēki vēlas runāt par šo laiku. Ir pienācis arī pēdējais laiks, kad vēl iespējams saglābt no pilnīgas iznīcības šīs vēstures liecības, tās atjaunojot vai vismaz saglabājot pašreizējā stāvoklī.

Pelēkās kāpas

“Lauku ceļotāja” vides eksperts Juris Smaļinskis no savas puses atklāj to patiesību, par kuru biologi runā nelabprāt. Proti, pateicoties Padomju armijas aktivitātēm, īpaši Kurzemes piekrastē ir radušies biotopi, kas Eiropā ir reti sastopami. Tās ir pelēkās kāpas, ko raksturo daudzgadīga veģetācija, bet kurās nav koku un krūmu. Pelēkajās kāpās ir plašs reto aizsargājamo augu un kukaiņu klāsts. Izrādās, ka šādas kāpas var veidoties tikai tad, ja kāds pa tām braukā un izcērt kokus, neļaujot uzaugt mežam. Ir pagājuši 20 gadi un pelēkās kāpas apaug ar kokiemKamēr cilvēki saimniekoja jūras krastā, tikmēr norisinājās dabas veidošanās process. Darbības pārtraukšana lika mainīties arī dabai. Ja gribam saglabāt noteiktas sugas un biotopus, ir jāveido nevis rezervāti, kā tas tika darīts pirms 30 gadiem, bet šīs teritorijas jāapsaimnieko. Kamēr Juris stāsta par pelēkajām kāpām, klāt arī viesu nams – kempings “Usma”, kas sācies vispirms ar teritorijas attīrīšanu un sakopšanu, ar dažām kempinga mājiņām līdz desmit gadu laikā paplašinājies līdz lepnam viesu nama. Kā sēnes cita pie citas izaugušas arī kempinga mājiņas atpūtniekiem. “Usma”ir kā atspēriena punkts pirms dodamies apskatīt zemnīcas, krasta baterijas pozīcijas un citus objektus.

Uz fanātiem balstās pasaule

“Usmā” mums pievienojas Rubeņa fonda valdes loceklis Andrejs Ķeizars – ārkārtīgi liels vēstures entuziasts, kurš pēta un vāc liecības un stāstus, ka saistīti ar militāro vēsturi. Atliek vien apbrīnot šā cilvēka uzņēmību kopā ar nelielu domubiedru grupu izlikt norādes, informatīvos stendus, mežā atjaunot zemnīcu, neizmantotā kopsaimniecības ēkā iekārtot muzeju un uzņemt tūristus, lai stāstītu viņiem par Roberta Rubeņa vadītās 2. rotas vīru brīvības cīņām. Ar nedaudz aizturētu elpu un pieliektu galvu, dodamies iekšā zemnīcā, kas izveidota tāda, kāda tā bijusi 1944.gadā. Mēģinām iztēloties, kā 5 reiz 5 metru lielajā telpā mitinājās 20 labi bruņoti vīri, par ko viņi runāja, par ko domāja. Katrs priekšmets šajā zemnīcā izstāsta savu stāstu. Šķiet, ka metāla meklētāju atrastās šāviņu čaulītes vēl smaržo pēc dūmiem, kas starp tuvējiem kokiem zemnīcas tuvumā pavīd cīnītāju stāvi, kas atgriežas no kaujas. Lai visu to izjustu un izprastu, ir jāaizbrauc uz Ugāli. Klausos A.Ķeizara stāstījumā un domāju, kas gan šim vīram gados licis visu to paveikt. Ir tikai viena atbilde - bezgalīga Latvijas mīlestība.

Uz fanātiem balstās pasaule, gribas izsaukties, klausoties vēstures atkāpē par Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja bānīša atdzimšanu. Par to, ka pēc senām fotogrāfijām tapusi stacijas ēka, lokomotīvju depo, vagonu nojumes, kas gan ir jauninājums, lai saudzētu vagonus, par ogļu kastēm un ūdens krāniem, par lokotraktoru un velodrezīnu. Stāstiem īpašu garšu piedod, tas, ka visu iespējams izmēģināt, piemēram, divatā pavizināties ar velodrezīnu vai pasēdēt tvaika dzinēja lokomotīves mašīnista krēslā un iztēloties, kā savulaik stacijās pulcējās piejūras ciematu ļaudis, lai sagaidītu vilcienu, apmainītos jaunumiem, saņemtu pastu, pie patafona mūzikas dejotu, iepazītos un šķirtos. Izrādās, ka 600 mm platuma dzelzceļi tika būvēti Pirmā pasaules kara laikā armijas vajadzībām – militāru kravu pārvadāšanai. Šie stratēģiskās nozīmes šaursliežu dzelzceļi esot būvēti lielā steigā, bez īpašiem projektēšanas darbiem un tiem bijusi pagaidu dzelzceļa nozīme.

Jaušas cerīga pamestība

“Krasta aizsardzības bateriju objektiem ir liels potenciāls militārajā tūrismā,”uzskata militārās vēstures guru Jurijs Meļkonovs, kad stāvam 46.krasta aizsardzības baterijas vietā vienā no četru lielgabalu pozīcijām, kur pēc kara nekas nav mainījies, tikai skatu uz jūru aizsedz priedes un 21.gadsimta cilvēki paspējuši apliecināt savu savdabīgo izpratni par kultūru. J. Meļkonovs citu pēc cita atklāj interesantus faktus par to, kā tika veidotas šīs baterijas, kur atradušies lādiņi, kur pulveris, kur lielgabals,kā, veidojot noslēgtu betona apvalku, zaldāti nodoti tribunālam, ja betonēšanas darbus neatļauti pārtraukts kaut tikai uz divām stundām. “Tas ir unikāls tūrisma objekts Ventspilij, jo nekas nav jāizdomā no jauna, te viss jau ir izdomāts tā, ka to ir neiespējami pat uzspridzināt. Šādas krasta aizsardzības baterijas tika būvētas tikai pēc valsts pirmās personas pavēles, jo tas bija kolosāli dārgi,” bilst J.Meļkonovs. Kopā ar Ventspils Tūrisma informācijas centra darbinieku Guntaru Sēli secinām, ka, baterijai ir jākļūst par vēl vienu interesantu tūristu piesaistes objektu, tikai tas jāsakārto, bet jau šobrīd te jaušama cerīga pamestība.

Var vizināties arī armijas gazikā

Atvadāmies no Ventspils un braucam uz Dundagu, kur viesu nama “Pūpoli” saimnieks Edgars Kārklevalks, tērpies Padomju armijas leitnanta formā mūs sagaida, stāvot pie GAZ – 66. Ir tik neierasti uzlūkot šādi tērpto vīru, lai gan savulaik tādus sastapām ik uz soļa. “Nu, kuri būs pirmie, kas grib pavizināties armijas mašīnā?,” vaicā Edgars. Cits aiz cita raušamies būdā un atviegloti nokrītam uz cietajiem soliem. Nu tik būs brauciens! Un ir arī. Pamatīgie putekļi, bedres un līkumi vēl krietnu brīdi atgādina par vizināšanos, kas, paredzēta uz piecām stundām, šoreiz ilgst pusstundu. Šis ir pirmais šāda veida piedāvājums militārā mantojuma tūristiem 90 kilometru garumā braukt pa Ziemeļkurzemes bijušajām militārajām teritorijām un tanku ceļiem. “Bija jādomā, ka viesu namam piesaistīt cilvēkus, tad nu izdomāju, lai gan automašīnas atjaunošana un uzturēšana ir dārga. Divus gadus prātoju, kā no lūžņiem “izcelt” naudu. Pārāk ilgi domāju, jo divas armijas automašīnas, ko biju nolūkojis, tika sagrieztas lūžņos,” nopūšas E.Kārklevalks.

Kad vēlu vakarā atgriežamies Rīgā, saprotam, ka tūrisms nav tikai vecpilsētas, muzeji, alas un pakalni, bet arī militārais mantojums, ko, kā izrādās, nevar ne uzspridzināt, ne par to aizmirst.

 

Noderīga informācija

*Militārā mantojuma objektu apskatē var doties individuāli vai tūristu grupā.

*Vēlams ņemt līdz ērtus pārgājiena apavus, bet pret sauli nodrošināties ar galvassegu.

*Noderēs arī pudele ar dzeramo ūdeni.

*Ieteicams padomāt par personīgo drošību, jo ne visi militārie objekti ir tādā stāvoklī, lai varētu ļauties pārgalvībai.

*Lai labāk izprastu redzēto, nenāks par ļaunu iepriekš pārlapot vienu otru vēstures grāmatu. Noderīga būs arī “Lauku ceļotāja” izstrādātā Militārā mantojuma karte.

 

Vērts iepazīt

*Ventspils novada Ugāles “Silmačos” atrodas vienīgais militārā tūrisma piedāvājums Latvijā, kur iespējams kādu brīdi pavadīt mežā atjaunotā bunkurā, lai sajustu senās vēstures elpu un, klausoties Rubeņa fonda valdes locekļa vēstures entuziasta Andreja Ķeizara stāstījumā, iztēlotos, kā šajā vietā darbojās Nacionālās pretošanās kustības cīnītāji – leitnanta Roberta Rubeņa vīri. Rubenieši bija labi bruņota, augsti disciplinēta militāra vienība ar vairāk nekā 600 vīriem, kas apzinājās sevi kā nacionālu spēku starp abām naidīgajām okupācijas varām. Viņu izcīnītā kauja ir plašākā un ilgstošākā visā Latvijas nacionālās pretestības kustības vēsturē. Par to stāsta arī “Silmačos” minētajai tēmai veltītā muzeja materiāli.

*Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja šaursliežu dzelzceļš, vēsturiski Pirmā pasaules kara laikā kalpoja kā kara lauku dzelzceļš militāro vienību un kravu pārvadāšanai. Tā ir šaurākā – tikai 600 milimetru – plata vēsturiski saglabātā līnija visā Baltijā. Tagad tās garums ir 3 kilometri.

*46.krasta aizsardzības baterija Ventspilī atrodas aptuveni 1 kilometru Dienvidu – Dienvidrietumu virzienā no Jūrmalas parka. Baterijas kompleksa izbūve sākta 1939.gadā, iztērējot 20 miljonus ASV dolāru, izmantojot 800 zaldātu palīdzību, lai pastāvētu tikai 5 dienas un tad tiktu uzspridzināta. 1941.gada 21.jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, baterijas četru B – 13 tipa lielgabalu uguns veiksmīgi atvairīja uzbrukumu. Šodien tur saglabājušās lielgabalu pozīcijas, tālmēra tornis, ūdenstvertne un daļa no bijušās karavīru pilsētiņas. Cilvēku nesaudzīgā rīcībā šai vietai ir likusi pamatīgi ciest.

*Dundagas “Pūpolos” Edgars Kārklevalks ir gatavs izvizināt ar Padomju armijas mašīnu GAZ – 66. Brauciens pa Ziemeļkurzemes bijušajām militārajām teritorijām saimnieka paša atjaunotajā armijas mašīnā ir vienīgais šāda veida piedāvājums Latvijā

Kultūra