Ābeļu un kraupja nebeidzamā cīņa

Domāju, katrs no mums ir nogaršojis ābolu, vai tas būtu ņemts no veikala plaukta, piemājas dārza vai savvaļā augoša koka. Pasaulē ābeles ir ceturtā izplatītākā augļaugu suga tūlīt aiz citrusaugļiem, vīnogām un banāniem.
Savukārt mērenajā klimatā, tai skaitā Latvijā, tā ir komerciāli nozīmīgākā. Ābeles ir tik vērtīgas savu augļu daudzfunkcionālās izmantošanas dēļ – tos var ēst svaigus uzreiz no koka vai uzglabāt piemērotos apstākļos un lietot vēlāk. Tos var pārstrādāt sulā, mērcēs un citos izstrādājumos. Sulu var patērēt svaigu vai pārstrādāt tālāk sidrā, vīnā vai etiķī. Ābeles ar maziem augļiem (krebu ābeles) izmanto arī kā dekoratīvus elementus.

No seniem laikiem
Pēc augu sistemātikas ābeles pieder pie rožu dzimtas, sīkāk – pie ābeļu ģints. Kopējais sugu skaits šajā ģintī dažādos literatūras avotos atšķiras, variējot no 30 līdz 55 sugām. Tomēr visbiežāk ar ābeli mēs saprotam mājas ābeli.
Mājas ābeles pirmsākumi meklējami Centrālās Āzijas kalnainajos reģionos. Neolīta laikmetā, kad šo reģionu šķērsoja slavenais Zīda ceļš, kas stiepās no Ķīnas līdz Romai, attīstījās neapzināta ābeļu selekcija. Savvaļas suga (Sīversa ābele) tādējādi izplatījās tālāk citos reģionos un nonāca saskarsmē ar citām ābeļu sugām Sibīrijā, Kaukāzā, Eiropā, Mandžūrijā, Ķīnā u.c.
Tomēr neatkarīgi no sugu skaita ābeļu selekcijā, kur nepieciešams iegūt ēdamus augļus, galvenokārt izmanto tikai vienu sugu – mājas ābeli. Mūsdienās pasaulē jau ir ap 10000 ābeļu šķirņu, bet komerciālos nolūkos izmanto tikai nelielu daļu, kas satrauc selekcionārus, jo tādējādi ievērojami tiek samazināta ābeļu ģenētiskā daudzveidība. 
Lai arī pieejams ļoti plašs dažādu ābeļu šķirņu klāsts, ekonomiski nozīmīgus zaudējumus ik gadu ābeļu audzētājiem un selekcionāriem rada ābeļu kraupis. Lielākā daļa neatpazīst slimību pēc nosaukuma, bet gandrīz katrs ir redzējis šīs slimības izpausmi uz augļiem, vērīgākais – arī uz lapām.

Kraupi izraisa sēne
Ābeļu kraupja izraisītājs ir patogēna sēne. Galvenās kraupja pazīmes ir cirkulāri, olīvzaļi samtaini plankumi, kas apvienojas vienā plankumā vai ir izkaisīti daudzos plankumos uz lapas virsmas. Savukārt augļiem novērojami korķveida, apaļi, tumši plankumi ar izteikti brūnu kontūru. Ģimenes vajadzībām ābolu ar visu kraupi var arī izmantot vai nogriezt bojāto daļu, tomēr audzētāji šādus ābolus tālāk nevar pārdot. Vieglas kraupja infekcijas gadījumā tiek bojāti augļi un samazināta to kvalitāte, taču, palielinoties kraupja intensitātei, augļi un lapas var priekšlaicīgi nobirt, bet smagas infekcijas gadījumā pasliktinās koka vispārējais veselības stāvoklis un izturība pret klimata izmaiņām.
Ābeļu kraupja ierobežošanā galvenokārt izmanto intensīvu un regulāru pesticīdu, precīzāk – fungicīdu, smidzināšanu, siltākā klimatā sezonas laikā sasniedzot pat 20 reizes. Taču šāds pesticīdu daudzums nodara kaitējumu videi, rada risku ražotāju un patērētāju veselībai, turklāt izveidojas jaunas rezistentas patogēna rases, kuras kļūst vēl grūtāk ierobežot.
Ābeļu kraupja apkarošanu ierobežo arī patogēnās sēnes dzīves cikls, kas sastāv no primārās un sekundārās infekcijas. Primārā infekcija pavasarī bojā jaunos augļus un lapas, pirms tie ir izauguši. Šo infekciju iespējams samazināt, iepriekšējā gadā savācot nobirušās lapas zem kokiem un tās likvidējot. Tomēr pastāv vēl sekundārā infekcija, kas var inficēt jau nobriedušus augļus ražas laikā. Šajā ciklā sēne izplatās ar vēja palīdzību un to ir grūti ierobežot bez ķīmiskiem preparātiem. Sēnes sarežģītā dzīves cikla dēļ mehāniski apkarot ābeļu kraupi iespējams tikai ar kompleksām darbībām. Potenciāla alternatīva ir izveidot pret kraupi rezistentas (izturīgas) ābeļu šķirnes. Tomēr arī šajā jautājumā selekcionāri un zinātnieki saskaras ar vairākām problēmām, kas saistītas ar paša auga (ābeles) un patogēna (kraupja) mijiedarbību.

Gēns pret gēnu
Kraupja rezistence darbojas pēc “gēns pret gēnu” principa – viens rezistences gēns (saukts par R gēnu) ābelē spēj apkarot tikai vienu noteiktu gēnu patogēnā jeb vienu noteiktu patogēna rasi, bet šādas rases ir dažādas un mutāciju rezultātā nemitīgi mainās. Par lielu kraupja rezistences atklājumu uzskatīja Vf (pēc jaunās klasifikācijas – Rvi6) rezistences gēna iekļaušanu ābeļu genotipā pirms teju 100 gadiem. Vairāk nekā 50 gadu ābeles ar šādu gēnu uzskatīja par pilnīgi izturīgām. Šādu rezistenci sauca par monogēna kraupja rezistenci, un tas nozīmē, ka ābelei ir viens rezistences gēns, kas nodrošina izturību pret vienu patogēna rasi. Tomēr ar laiku atklāja, ka šāda rezistence nav ilgnoturīga, jo izrādījās, ka ir astoņas patogēna rases, bet Vf gēns ir rezistents tikai pret piecām. Mūsdienās ir skaidrs – lai panāktu pilnīgi izturīgu ābeli, nepieciešams auga genotipā iekļaut vairākus rezistences gēnus (kopā to ir 18), citiem vārdiem sakot, veicot gēnu piramidēšanu.
Ābeļu selekcijas programmās aizvien veido monogēni rezistentas ābeles, visbiežāk izmantojot jau pieminēto Vf rezistences gēnu, tādējādi vismaz samazinot ābeļu kraupja intensitāti un nodrošinot daļēju rezistenci. Jaunākās  ābeles ar šādu rezistenci Latvijā ir ‘Dace’, ‘Gita’ un ‘Monta’. Ir arī ābeles, kas apvieno vairākus rezistences gēnus, tādas ir, piemēram, ‘Pervinka’ (Krievija), ‘Edite’ un ‘Ligita’ (Latvija), bet arī šīs ābeles nav pilnīgi izturīgas pret visām kraupja rasēm. Tomēr šīm ābelēm kraupja intensitāte būs ievērojami samazināta un komercdārzos fungicīdus varēs izmantot ievērojami mazāk.
Zinātniekiem un selekcionāriem vēl trūkst pētījumu par pašu rezistences gēnu molekulāro uzbūvi un to mijiedarbību ar citiem gēniem. Pamats uzskatīt, ka šos rezistences gēnus ietekmē vēl citi, mazāk nozīmīgi gēni, bet arī šajā ziņā nepieciešami pētījumi un sadarbība ar citiem institūtiem. Tāpat trūkst pētījumu, kuros apvienotos selekcionāru un molekulāro pētnieku zināšanas. Apvienojot praktisko un molekulāro selekciju, iegūtie atzinumi būtu ieguvums gan zinātniekiem, gan ābeļu audzētājiem.
— Kristīne Krista Lejniece,
Dārzkopības institūts

Citu datumu laikraksti