Ādamā dzīvo Ievas un ir arī “Ievulīči”

Šomēnes vārdadienu svinēs Ādams un Ieva, kuri pēc seniem ticējumiem izdzīti no paradīzes dārziem, jo krituši grēkā.

Šomēnes vārdadienu svinēs Ādams un Ieva, kuri pēc seniem ticējumiem izdzīti no paradīzes dārziem, jo krituši grēkā. Varbūt vārdadienu var svinēt arī Trapenes pagasta Ādams, kas ir pazīstama kā apdzīvota vieta Alūksnes rajonā.
No Trapenes tas atrodas piecu kilometru attālumā. Arī Ievu šeit esot daudz, kā jau Ādamam pienākas. Diemžēl iemītnieku paliek aizvien mazāk. Vecās lauku mājās šajā pusē pārsvarā dzīvo vecāka gadagājuma ļaudis, bet jaunie pārceļas uz pilsētu. Vietējie skaita, ka Ādamā vairāk nekā desmit mājās vairs nav saimnieku.
Toties viņi lepojas, ka apkaimē ir trīs ezeri. Zinātāji stāsta, ka savulaik muižas pārvaldnieku acīmredzot sauca par Ādamu, tāpēc tā nodēvēta par Ādama muižu, līdz ar to apdzīvotajai vietai dots šāds nosaukums.
Septiņdesmit septiņus gadus vecā Ausma Malteniece Ādamā dzimusi un visu mūžu nodzīvojusi. "Mūsu māja jau arī paliks tukša. Es ar ratiņiem tālu nevaru aizbraukt, jau gadu vairs nespēju staigāt," spriež Ausma, kas "Smiltiņās" dzīvo kopā ar dēlu. Tas Ausmai netraucē veikt ierastos darbus - vasarā novākt saknes, rudenī ieziemot rozes un darīt ko citu.
Visu mūžu nemaina
Viņa atceras laikus, ka līdz kolhozu dibināšanai Ādams skaitījies pie Ilzenes pagasta.
"Kad Ādamu iekļāva Trapenes pagastā, kļuva neizdevīgi. Veterināriecirknis bija Ilzenē, bet pagasta padome - Trapenē. Tad tikai bija jābraukā no vienas vietas uz otru," uzsver Ausma. Viņa nepiekrīt, ka Ādamā dzīve būtu ritējusi klusi. "Padomju gados Trapenē bija liela līgošana, arī pensionāru vakari notika. Ar mašīnu brauca pakaļ un pēc tam veda mājās," bilst Ausma.
Viņa stāsta, ka veselības problēmas viņai bijušas visu mūžu. Divdesmit gadu vecumā kuļmašīnā cietusi Ausmas kāja.
"1949.gadā apprecējos un cītīgi sāku nodarboties ar aušanu. 1972.
gadā ieguvu Tautas daiļamata meistares goda nosaukumu," stāsta viņa. Pavasaros audzējusi kolhozam dēstus, bet vasarā kasījusi sienu, bet ziemā veselības dēļ nav strādājusi. "Tā es visu mūžu biju tāda puskolhzniece," joko viņa.
Izglābj cita pasaule
Ausma atklāj, ka viņas dzīve nav bijusi viegla, taču asaras nekad nav lējusi. "Uzskatu, ka ar raudāšanu neko nevar panākt. Ja tikai vaimanātu un birdinātu asaras, tad ar to nekas nebūtu līdzēts. Vajag kaut ko darīt," saka viņa.
Ausmai bijuši pieci bērni, tagad no visiem palicis tikai viens. Viņa izstāsta, kā katrs bērns gājis bojā. Viņas mamma nomirusi, kad pašai bija 12 gadu.
"Vīram patika ieskatīties alkohola glāzē, arī dēliem, taču mani glāba rokdarbi. Tā ir kā cita pasaule. Ja to nebūtu, tad nezinu, kā man tagad klātos," atzīst Ausma, kura ir liela audēja. Viņas darbi skatāmi arī pagasta muzejā, kur šodien atklāj izstādi.
Uz pilsētu nevēlas iet
Ieva Irkle dzīvo netālu no Ausmas Maltenieces, "Kantorkalnā", un ik dienu nāk apraudzīt savu kaimiņieni. "Tagad darba man nav, kādreiz strādāju "Daiļradē", arī veikalā. Vasarā labi var nopelnīt, lasot un pārdodot ogas," saka Ieva, kura arī ir rokdarbniece. Viņa nevēlas pārcelties dzīvot uz pilsētu.
"Tur būtu dārgi, par dzīvokli daudz jāmaksā. Algas pilsētā nav nekādas lielās," spriež Ieva.
Divpadsmit gadus vecā meita Līva mācās skolā, tāpēc vismaz pagaidām Ieva neko nevēlas mainīt. Laukos piesaista klusums un miers, vasarā - mežs un atpūta pie ūdens.
"Kaimiņi te labi sadzīvo. Kādreiz, kad te bija veikals, cilvēki tur satikās. Tagad gandrīz katru dienu uz šejieni brauc autoveikals," stāsta Ieva.
Viņa nepiekrīt, ka Ādams ir nostūris, kur nekā nav. "Ja ir nepieciešams, braucu uz Trapeni, kur ir bibliotēka, aptieka un veikals," apstiprina I. Irkle.
Bēga projām no Rīgas
Gita un Dzintars Ancēni uz Ādamu pārcēlušies dzīvot pirms sešiem gadiem. Avīzē izlasījuši sludinājumu, pārdevuši dzīvokli pilsētā un nopirkuši māju "Ievulīči". Pirms tam šajā pusē nekad nebija viesojušies.
"Te viss ir kā izmiris, apkārt kluss un mierīgs. Cilvēku te ir maz," apgalvo Dzintars.
Abi apstiprina, ka bēguši projām no Rīgas, kur strādājuši un dzīvojuši. Gita strādājusi elektrospuldžu rūpnīcā, bet Dzintars - rūpnīcā "Sarkanā Zvaigzne". Gita ir rīdziniece, bet Dzintars Rīgā nodzīvojis trīsdesmit gadus, dzimis Madonas rajonā.
Uz Rīgu nebrauc
"Sev pateicu: kā saņemšu pensiju, tā nevienu stundu ilgāk Rīgā nepalikšu, bet braukšu projām uz laukiem," apgalvo Dzintars. Bērni palikuši dzīvot Rīgā. Ancēnu ģimene stāsta, ka uz Trapeni aizbraukt nevar, jo sava transporta nav.
"Ar autobusu, kas pārvadā skolēnus, aizbraukt uz pagasta centru kādreiz var," saka Gita un Dzintars. Abi ir pieraduši pie dzīves laukos un atpakaļ uz lielpilsētu nevēlas pārcelties.
"Savu izvēli nenožēlojam. Pašiem ir neliela saimniecība - vistas un truši, izaudzējam kartupeļus, saņemam pensiju. Bez tās būtu grūti. Dzīvot šeit var," apstiprina viņi.
Uz Rīgu Gita un Dzintars nebrauc arī ciemos, jo sirds uz turieni it nemaz nevelk.

Citu datumu laikraksti

  • Sargieties no krāpnieka!

    Vidzemē bijuši vairāki gadījumi, kad kāds vīrietis krāpjas, uzdodoties par pasta vai vēstniecības darbinieku.Vidzemē bijuši vairāki gadījumi, kad...

  • Apspriež tūrisma jaunumus

    Ziemassvētku noskaņās notika šāgada pēdējā rajona tūrisma darbinieku apspriede.Ziemassvētku noskaņās notika šāgada pēdējā rajona tūrisma darbinieku...

  • Pirotehnikas bums vēl nav sācies

    Alūksnes rajonā vēl nav sācies pirotehnikas bums, kad pusaudži spridzina petardes un traucē apkārtējiem iedzīvotājiem, lai gan atsevišķās rajona...

  • Garā mūža smalkie raksti

    Šīs dzimtas stāsts ir līdzīgs tūkstošiem latviešu un igauņu bezzemnieku, kas cara laikos - 19. gadsimta beigās - pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma...

  • “Jaunajam laikam” gandarījuma balva

    Jaunā valdība ir izveidota, bet vai tā varēs veiksmīgi funkcionēt? Vai ar budžeta veidošanu pietiks, lai piepildītos jaunā ministru prezidenta Aigara...

  • Izdod grāmatu par sabiedriskajām organizācijām

    Alūksnes Nevalstisko organizāciju centrā ikvienam interesentam ir pieejama grāmata, kurā apkopota informācija par Latvijas sabiedriskajām...