Ai dzīve, dzīve dzīvīte...

Liktenis lēma, ka šīs mājas es redzēju vēl tad, kad tur dzīvoja saimnieki. Apkārt ēkai bija glīta sēta. No istabas uz aku veda taciņa.

Liktenis lēma, ka šīs mājas es redzēju vēl tad, kad tur dzīvoja saimnieki.
Apkārt ēkai bija glīta sēta. No istabas uz aku veda taciņa. Pie akas bieži redzēju mazgājamies kaķi. Par svešinieku tuvošanos brīdināja suns. Ne jau kāds niknais - vairāk kārtības labad rējienu palaida. Dienvidu pusē gadu no gada uzticīgi ražoja ābeles. Pavasarī piebira viegli rozā ziediem, bet jau vasaras otrajā pusē zaros šūpojās draiski ābolīši, kuri rudenī, vasaras sauli padzērušies, piebrieda gluži sārti, un rītos saimnieki tos no zemes salasīja.
Apkārt mājai, sākot no agra pavasara, ziedēja dažādas puķes. Vispirms sniegpulkstenītes. Un tā visu vasaru līdz pat rudens salnām. Tumšajos vakaros mājas logos mirdzēja gaišas ugunis un priecīgi sveicināja garāmgājējus. Kūpēja skurstenis, un palaikam gaisā bija jūtams pankūku un skābu kāpostu smārds. Māja elpoja. Vairāk dārzā rosījās pats saimnieks. Ziemās atkal biezā džemperī viņš nesa malku, ūdeni, kas nu kuro reizi bija darāms. Reizēm tur priecīgi čaloja ciemos atbraukušie mazbērni. Atbrauca reizēm arī citi ciemiņi.
Ar laiku pagalms kļuva klusāks, māja vientuļāka, bet tad pienāca brīdis, kad nevienu vairs neredzēju. Kā izbiedētas stirnas vējā plivinājās lapas. Kailajos zaros reti ielidoja kāds putniņš, bet vītolā saimniekoja citas, dažkārt pat nežēlīgas, rokas. Tāpat aizgāja vasara, pienāca jauns rudens, bet māja vairs savus saimniekus nesagaidīja. Pa izsistajiem logiem, svilpoja vējš. Runāja, ka saimnieks pēc sievas nāves esot aizgājis dzīvot pie bērniem, bet tie savukārt aizbraukuši peļņā uz ārzemēm.
Stāvu pie mājas un domāju par tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvoja. Domāju par cilvēku kā Dieva radību. Domāju, ka mēs paši zem dzīves sabrūkam gluži kā šī māja. Gan tie, kuri bija izsūtīti, gan tie, kuri savos mīļos nesagaidīja mājās no kara. Visi tie tautieši, kuri dažādu apstākļu dēļ ir spiesti atstāt dzimteni. Tagad daudzi, neredzēdami dzīvei jēgu, grimst narkotiku, alkohola dvingā, citi brīvprātīgi atstāj šo pasauli. Cilvēki, vairākos darbos strādādami, izdeg. Rodas problēmas ģimenē, personīgajā dzīvē. Pamazām vadzis lūst, un cilvēks pašos gados ir iztukšots un dvēselē paliek izpostīts - gluži kā šī un citas mājas Latvijā.
Uz ielas redzu sievieti. Kādreiz tik glīto seju sedz pelēka netīrumu kārta. Viņa viegli grīļojas un kārtīgā mātes valodā strostē garāmgājējus, ka tie nedod naudu cigaretēm. Tas ir tikai viens piemērs, bet tādu ir simtiem, pat tūkstošiem. Mājas bez logiem, svešu roku demolētas. Salauzti, izdeguši cilvēki, zem likteņa sloga sagumuši. Cilvēki mums līdzās, arī viņi veido Latvijas tēlu, tagad arī Eiropas. Cik starp mums ir palicis stipro lāčplēšu? Cik ir tādu, kuri kā vecas ēkas tukšām dvēselēm vienaldzīgi raugās apkārt?

Citu datumu laikraksti

  • Četrdesmit gados jūtas kā īsta sieviete

    Varu iedomāties, ar kādu mīļumu apeniete Līvija Sekača vada stundas skolā, kā viņa skolēniem stāsta par pasauli, ko katrs mēģinām skatīt ar citādākām...

  • Modernizē bērnu literatūras nodaļu

    Lai uzlabotu informācijas ieguves iespējas bērniem, Alūksnes pilsētas bibliotēka sadarbībā ar Alūksnes sākumskolas un vidusskolas bibliotēku īstenoja...

  • Pagasta centrā atjaunos apgaismojumu

    Malienas pagasta padomes sēdē deputāti apstiprināja pagasta teritoriālo plānojumu kā saistošos noteikumus.Malienas pagasta padomes sēdē deputāti...