Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aizā ierauj nenobriedis kodols

Ne jau tikai šajā gadsimtā pasaulei pāri brāžas baisi agresijas viļņi, vienkārši informācijas laikmetā par to ātrāk un vairāk uzzinām. Kādu apstākļu, likumsakarību dēļ cilvēka prāts iekrīt maldu slazdos? Kāpēc cilvēku tik viegli ievilināt ekstrēmos grupējumos, radikālās politiskās un reliģiskās apvienībās? Šķiet, pat izglītība nespēj pasargāt no dažāda veida atkarībām, fanātisma un neiecietības pret atšķirīgo, kas vairs sprīža attālumā no vardarbības un haosa.

Katrs – orientēts uz sevi
Katrs bērniņš it kā piedzimst nevainīgs kā eņģelītis, tātad kāds vai kaut kas viņu ievirza destruktīvā gultnē. Psihoterapeite un psiholoģe Andželika Kāle iebilst: “Mazulis neierodas pasaulē kā balta lapa, bet ar kādu piepildījumu no saviem vecākiem, senčiem un anatomijas, fizioloģijas, bioloģijas puses. Viņu veido blakus dzīvojošie cilvēki, un sākumā vissvarīgākā ir mamma. Ieraugot mammas smaidu, es smaidu pretī. Tādā veidā es iemācos atpazīt, kas ir manī un kas – apkārt.”
Speciāliste skaidro, ka piedzimstot mēs visi esam orientēti uz sevi, ārējā pasaule atspoguļo, ko jūtam. Zīdainis bļauj instinktīvi, jo viņam, dabiski, kaut ko vajag – lai izdzīvotu. “Būtu muļķīgi domāt, ka kādā no mums nav agresijas. Jautājums ir – kādā veidā to sublimējam, pārvēršam, apzināmies, liekam lietā? Agresiju var izlietot arī pozitīvi, taču pozitīvs, negatīvs, pareizs, nepareizs ir subjektīvs, civilizācijas uzlikts standarts. Dabā valda dabas likumi: uzvar stiprākais, viens apēd otru. Ne tāpēc, ka grib būt agresīvs, bet tas ir vienīgais veids, kā palikt dzīvam. Bet lauva nedzīsies pakaļ veselai gazelei.”

Atspoguļo iekšējās norises
Uzbrukt, aizbēgt vai sastingt – šos pamatinstinktus ar laiku iemācāmies izmantot. Bet var būt arī, ka neiemācāmies, turpina A. Kāle.
Piemēram, ja bērnam, kurš sadusmojies, saka: nedusmojies! Tad ko ar tām dusmām darīt? Atzīt un virzīt. Jā, tu vari dusmoties, bet nevari man sist, kost, skrāpēt un spļaut virsū! Bērnam “es” un “man” parasti izveidojas ap trim gadiem, ievirzās doma, kāpēc “visi pavelkas pakaļ vienam”.
Iekšējo norišu ārējais atspoguļojums ir svarīgs katram, un, ja mani regulāri ignorē, noliedz manas izjūtas, nenobriest mans viedoklis, kodols. Dusmošanās par to, ka kādam ir labāk vai vairāk, arī liecina, ka kodols nav nobriedis. Dažkārt kodols izrādās nenobriedis pat pieaugušā vecumā, un tad cilvēks var ietekmēties no daudz kā. Ticēt dzirdētajam, lasītajam: nedomāt, kā būtu jārīkojas pareizi, ir viegli.
Savukārt, ja izveidojies mans “es” un saprotu cilvēku mijiedarbības, izlasot kādu tekstu, virsrakstu, es vērtēju. 

Cilvēks nav vientuļa sala
“Sistēmiskajā skatījumā ģimene un sabiedrība mijiedarbojas. Sākumā ir es – viens, pamazām veidojas attiecības, pāris un vēlāk – ģimene un sabiedrība. Ejot pretējā virzienā – paliekot vienam – ir viegli aiziet bojā. Kā ekstrēmistam, kurš nāvi neatzīst par problēmu. Zēnos, kuri dodas karot, ir vairāk agresijas, tas saistīts ar hormonālo līmeni. Pusaudzim turklāt vēl nav sapratnes – kas ir kas, jo nav nostiprinājies, nobriedis personīgais kodols. Ja ģimene, sabiedrība to neizveido, jaunietis ir ļoti viegli lietojams, manipulējams. Tie, kuriem nepieciešami vadāmi un viegli manipulējami cilvēki, iespējams, ļoti agrīni izdara visu, lai tu nebūtu tu, lai tev neveidotos šis stingrais kodols. Reliģija ir vadīšanas un organizēšanas veids, bet ir cilvēki, kuri izmanto reliģiju, ar to aizsedzot personīgos, ekstrēmos mērķus.”
Kā cilvēkam to atpazīt? Kā, nepazaudējot savu reliģisko piederību, tomēr neiekļūt kādos aiz reliģijas paslēptos valgos?
“Reliģiskais fanātisms, tāpat atkarība no apreibinošām vielām, nereti veidojas, kad nevaru sevi atrast, kad ir problēmas ar vīrišķo enerģiju. Dievs, pravieši un reliģiskie vadoņi parasti arī ir vīrieši. Ja ir neatrisinātas attiecības ar tēvu, notiek iekšējs meklēšanas process. Sektas, radikālie grupējumi ir vīrišķais simbols, un sekotāji ir tie, kuri jūt vajadzību sekot, jo kaut kā pietrūcis.”
“Klasiskās konfesijas ir kļuvušas elastīgas, bet fanātismu pieliek klāt cilvēks. Papētot dažādas sektas, kad nedomājot aiziet nāvē, bieži vien atklājas – viņiem ir bijis daudz arhetipisku meklējumu, piemēram, tēvs bijis despotisks un cilvēkbērns alcis mīļuma. Jo cilvēks nav vientuļa sala, viens nevar izdzīvot. Fanātiska ir arī sekošana alkoholam, azartspēlēm, narkotikām,” psihoterapeite nespēj aiziet no sistēmiskā skatījuma. “Ļaudīm, tāpat kā dzīvniekiem, ir vajadzīgi līderi. Fenomenāli, bet despotos ir harisma, tādēļ viņiem seko. Bet cik laimīgi šie vadoņi bijuši bērnībā?”
Radikālais grupējums, visticamāk, sevi neuzskata par ļaunuma iemiesojumu. Ekstrēmistam ir viņa pārliecība. Ja tas saliekas kopā ar tieksmi pēc varas, asām izjūtām, var rasties fanātisms. Vienam ēst baltmaizi ir slikti, citam – ne, salīdzina A. Kāle.
Aso izjūtu slieksnis visiem nav vienāds: vienam pietiek iziet pastaigāties, izskrieties, noskatīties mierīgu filmu, citam, lai gūtu apmierinājumu, adrenalīnu, vajag ekstrēmas lietas: šausmenes, nodarbošanos ar alpīnismu, riskantiem sporta veidiem. Un varu, kas arī dod apmierinājumu.
Pamanot bērnā tendenci uz asām izjūtām, to var un vajag mēģināt ievirzīt lietderīgās sliedēs. Ja ne, viņš meklēs un, nedod dievs, patrāpīsies ceļā ekstrēmists, kurš pavilks sev līdzi. ◆


Radikālismu varam atšķaidīt
ar savu attieksmi

Andželika Kāle, Latvijas Sistēmisko ģimenes psihoterapeitu biedrības vadītāja

Atšķirībā no radikāliem spriedumiem, uzskatu, ka mums nav tik ļoti jāuztraucas, ja novērtējam to, kas mums ir, un neaizejam prom no dabiskā pirmavota. No kā baidīsimies, tas arī notiks.
Ko es kā mazs indivīds varu darīt? To, ko labi protu, kaut ko labu pateikt, jo tie arī ir viļņi. Sistēmiskās kārtības pamatā ir principi: “individuālā un kolektīvā mijiedarbība” un “pretestība rada pretestību”. Ja ļoti cīnos, būs blīkšķis. Reizēm nevardarbīga pretestība ir efektīvāka.
Bībelē rakstīts, ka grēki mūs skar līdz septītajam, bet mīlestība līdz trīsdesmitajam augumam. Tātad mīlestība ir visam pāri. ◆


Problēmas rada garlaicība,
bezdarbība, slinkums

Elena Janeka, sertificēta masiere, hirudoterapeite

Galvenokārt viss nāk no bērnības. Ja bērnam trūcis mīļuma, uzmanības, rūpju, viņš sapratni un siltumu var meklēt arī sektā, teroristiskā organizācijā, kas ievilina ar labestību: cilvēks meklē to, kā trūkst.
Politikā nereti iesaistās vīrieši, ko skolā vienaudži abižojuši. Ar stingro valdīšanas manieri nu cenšas atriebties visai pasaulei.
Sieviete terorismā, sektā var iet, sekojot mīļotajam vai arī tad, ja intīmās attiecībās nesaņem mīlestību, maigumu. Gadās, ka sakrāto niknumu neapmierināta sieviete vadītāja izgāž uz padotajiem.
Fanātisms, manuprāt, ir novirze psihē, psihiatrijas lauciņš. Par fanātiķi var kļūt pusaudža vecumā, ja vecāki laikus nepamana izmaiņas uzvedībā, kas rodas arī no pārlutināšanas, garlaicības. Neatradis aizraušanos, kur izlikt enerģiju, jaunietis cenšas atrast elku, dzīvot svešu dzīvi. Kad pusaudzis nodarbojas ar sportu, mākslu, nav laika negācijām. Arī nabadzība ir no bezdarbības, slinkuma. Nevajag sevi žēlot, bet mācīties un strādāt! ◆

Citu datumu laikraksti

  • Jaunais gads

    Astoto dienu dzīvojam jaunajā gadā. Kāds to noteikti sācis ar jaunu apņemšanos būt labākam vai mainīties, apgūt ko jaunu, izdarīt kaut ko sen...

  • Ar velosipēdu vairs nedrīkst braukt pa ietvi

    Ir stājušies spēkā jaunie Ceļu satiksmes noteikumi ar mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātajiem satiksmes...

  • Zvaigznes dienā

    Ar katru bērniņu, kurš ienāk pasaulē, dzimst jauna zvaigzne gaismas planētā.Tā vada jauno dzīvību no zilā tālumaun vienmēr atrodas tā tuvumā:kā...