Aizdošana un aizņemšanās

Pietrūkst naudas, lai sagaidītu algas dienu. Pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos auto. Pietrūkst finanšu, lai sāktu jaunu dzīvi – dotos peļņā uz ārzemēm. Risinājumi var būt vairāki – aizņemties naudu bankā vai no tuva cilvēka. Trešais risinājums – iztikt ar to, kas ir, un izdomāt, kā naudu nopelnīt. Naudas aizņemšanās un aizdošana sniedz cilvēkiem mācības. Gan parādnieks, gan aizdevējs uzelpo, kad abas puses ir norēķinājušās. Pienāk nākamā reize, kad pietrūkst, un abām pusēm ir iespēja kļūdas neatkārtot.

Parādnieka loma nospiež sirdi
No kā labāk aizņemties – no tuva cilvēka vai bankas? “Teorētiski ir vieglāk justies parādā bezpersoniskai bankai, taču es labprātāk vēršos pēc palīdzības, ja tāda rodas, pie tuviniekiem. Zinu, ka viņi situāciju uztvers saprotošāk, ja gadīsies kāda aizkavēšanās,” pauž Ieva. “Vislabāk ir neaizņemties un nebūt nevienam parādā. Es lielākoties esmu bijusi parādnieka lomā. Kad pirkām auto, aizņēmāmies naudu no mana brāļa, kurš tobrīd labi pelnīja Īrijā. Summa bija liela, bet nebija pārliecības, ka bankai ik mēnesi spēsim noskaitīt attiecīgo summu, tāpēc lūdzām izlīdzēt brālim. Viņš neiebilda, ja kādu mēnesi maksājumu aizkavējām. Kā sāpju naudu uzrēķinājām 10 procentus pa virsu. Parādu maksājām vairākus gadus un bijām dikti laimīgi, kad beidzot tas slogs no kakla bija nost. Nepatīk šī sajūta, kad jūties kādam parādā. Tāpēc ikreiz, kad rodas kāda vajadzība, diezgan rūpīgi apsveram, vai tiešām bez tās nevaram iztikt.”

Gūst rūgtu un dārgu mācību
“Izlīdzēju un vēl tagad kuļos no tā laukā, un tagad ir mācība – neaizdot. Kaut gan mazos parādiņus, piemēram, kolēģei, aizdodu. Mācību man deva mans un brāļa paziņa, kuram abi ar brāli bijām galvotāji. Paziņa gribēja ievilkt elektrību, un viņš ņēma aizdevumu. Treknajos gados nenovērtēju situāciju. Būt par galvotāju nelikās tas pats, kas aizdot savu naudu. Nelikās, ka kaut ko zaudēšu, ja galvošu puisim, kurš elektrības ievilkšanai ņems 1000 latus. Tomēr rezultāts bija tāds, ka mums ar brāli vajadzēja naudu atdot. Es dabūju samaksāt 400 latus,” atceras Rita. Pēc tam parādnieks mainīja dzīvesvietu un sieviete klātienē vairs nevarēja atgādināt par parādu. “Es viņam zvanu un rakstu. Viņš tikai sola un sola, ka kaut kad maksās, bet trīs gadu laikā nekas nav maksāts.”
Otrs sāpīgākais moments bijis tas, ka brālis arī viņam bija galvotājs un tika jau līdz tiesu izpildītājam. Bija steidzami vajadzīgi 1000 lati. Man tieši mazais bija piedzimis. Kopā ar bērna piedzimšanas pabalstu un dekrēta naudu saņēmu 900 latus, kurus pārskaitīju. Pirmā gada laikā dabūju atpakaļ 450 latus. Tagad jau divus gadus viņš neliekas ne zinis, atbild, ka naudas nav. Zinu, ka viņam un draudzenei ir labas algas. Nav ne dzīvokļa, ne mašīnas kredīta, taču viņi pieraduši plaši dzīvot. Tas sāp,” stāsta Rita.

Ēd un tērē mazāk
“Man ļoti nepatīk aizņemties. Agrāk ir bijuši mazie patēriņa preču kredīti, jo vajadzēja iegādāties dzīvoklim gan ledusskapi, gan veļasmašīnu. Ir arī hipotekārais kredīts, kas tika ņemts pret dzīvokļa ķīlu, lai apmaksātu tā privatizācijas izdevumus. No privātpersonām un radiem neesmu aizņēmusies, kaut kā ir tā sanācis, ka vai nu ēdu mazāk, vai tērēju mazāk, lai pietiktu naudas. Pašai nepatīk arī aizdot. Esmu izpalīdzējusi mammai, kad viņa lūdza aizdot tik, cik varu. Viņa brauca strādāt uz ārzemēm, un vajadzēja naudu sākuma dzīvošanai. Pēc tam sarunājām, ka vajadzības gadījumā viņa pieskatīs savu mazbērnu, naudu neprasījām atpakaļ,”  savus aizdošanas un aizņemšanās principus klāsta Viktorija.

Nepatīk nevienam aizdot
“Kāpēc man nepatīk aizdot? Ja man uz ielas prasītu, lai iedod cigareti, es norādītu uz tuvāko veikalu, kur tās var nopirkt. Uzskatu, ka manis nopelnītā nauda – lats vai pieci lati – nav nākusi tāpat vien. Uzskatu, ka man nav ar to jādalās. Varbūt tā ir nedrošība attiecībā uz to, vai parāds tiks atdots. Parāds svešam cilvēkam man būtu, sākot no desmit latiem. Tā ir samērā liela summa, par kuru var sapirkt pārtiku nedēļai. Attiecībā uz radiniekiem – dažas reizes esmu izpalīdzējusi māsai, jo rads tomēr paliek rads, par spīti maniem neaizdošanas principiem. Bet neaizdotu naudu attālākiem radiniekiem – tantēm, onkuļiem, māsīcām. Laikam tāpēc, ka viņus nepazīstu un nezinu viņu dabu un paradumus. Esmu tā teiciena piekritēja, ka jāaizdod ir tik, cik nav žēl norakstīt. Ja cilvēks neatdotu lielāku naudas summu, tad atgādinātu viņam pāris reižu. Pēc tam uztvertu to kā rūgto pieredzi un aizmirstu, ka tas cilvēks eksistē,” saka Viktorija.

Atteiktos no interneta
“Ja pašai būtu naudas grūtības, tad vispirms domātu, kā varu tās atrisināt. Kaut vai strādātu vairāk. Ja nesanāktu tas, tad pārdotu īpašumu. Protams, viss atkarīgs no naudas grūtību lieluma. Ja redzētu, ka veidojas, piemēram, komunālo maksājumu parādi, tad maksātu tik, cik varētu. Ietu pie pakalpojumu sniedzēja un meklētu iespējamos risinājumus vai arī atteiktos no pakalpojuma, ja tas iespējams, piemēram, no televīzijas un interneta. Vecākus par savām naudas problēmām informētu tikai galējās bezizejas gadījumā, kad visas izmēģinātās iespējas neko nedotu,” uzskata Viktorija.

Citu datumu laikraksti

  • Uzlabo dzeramā ūdens kvalitāti

    Apes pilsētā tiek īstenots projekts ūdenssaimniecības sakārtošanai, kurā ir pabeigti darbi divās aktivitātēs. Pilnībā no jauna ir izbūvētas dzeramā...

  • `Ja zivis dikti negaršo...

    Latvijas platuma grādos zivju eļļa tradicionāli bijusi līdzeklis rahīta profilaksei zīdaiņiem, lai nodrošinātu nepieciešamo D vitamīna daudzumu. ...

  • Viens otram sliktu nedarīsim!

    Nav nekā svarīgāka par attiecībām, reiz sacīja kāds dzīves gudrs cilvēks, un atliek viņam piekrist. Sen pierādījies, ka ne jau karjera, nauda,...

  • Horoskopi 2013.gadam

    AunsGads sāksies ar patīkamiem pārsteigumiem. Radīsies jaunas idejas gan privātajā, gan profesionālajā jomā. Līdz ar to būs nepieciešams daudz...

  • Kā palīdzēt savam organismam?

    Lai pēc svētkiem pašsajūta nejustu raizes no pārēšanās vai pārmērīgas alkohola lietošanas, nepieciešams ēst samērīgi, mazām porcijām un dzerot ...