Aizvien vairāk un labāku!

«No laika gala cilvēku sabiedrībā pieņemts, ka izdzīvos tas, kuram ir vairāk resursu vai zināšanas un iespējas tos sagādāt. Šo stratēģiju joprojām izmantojam audzināšanā. Sievietei jau kopš  mazotnes tiek mācīts, ka viņai jābūt smukai un jāpatīk, lai agrāk vai vēlāk dabūtu turīgu partneri, kas varētu viņu nodrošināt brīžos, kad pati nevar vai negrib sagādāt sev resursus. Savukārt vīrietim stāsta, ka vajadzētu būt ar naudu un statusu, jo tad var tik pie kaut kā labāka – sievietēm, darbiem, iespējām. Reklāmas industrija un ražošana uz to vērsta, lai uzturētu šo vajadzību,» domāšanu, no kā «izaugušas kājas» patērēšanas dzinulim, šķetina sociālantropoloģe Evija Caune. Ne velti esam ieguvuši apzīmējumu «patērētāju sabiedrība» un vairs nemākam īsti dzīvot bez nemitīgās pirkšanas un tērēšana. Tomēr tas notiek uz kāda rēķina, un tie ir mūsu bērni, brīdina speciālisti.

Industrija rada
viltus vajadzības
Lai saprastu, kad sākas tērēšana un kad tās ir par daudz, jātiek skaidrībā ar vēlmēm un vajadzībām. «Vienkārši runājot, patērniecība ir sociāli ekonomiska ideoloģija, kas aicina un iedrošina cilvēkus pirkt aizvien vairāk. Arī tad, ja nav nepieciešamības. Vajadzība izdzīvot prasa pārtiku, bet to nosaka mana vēlme, vai ēdu cūkgaļas karbonādi, rupjmaizi vai sarkanos ikrus. Ja pērku, kas nav nepieciešams, jāsaprot, ka to diktē vēlmes, kaprīzes un iegribas. Taču parasti, cenšoties pirkumu racionalizēt un attaisnot savās un citu acīs, sakām, ka mums to vajag – lai labi justos, skaisti izskatītos, būtu ērtāk. Lai, satiekoties ar cilvēkiem, kam šīs lietas jau ir, viņi mani pieņemtu un cienītu. Tā sākas patērniecība,» skaidro sociālantropoloģe, piebilstot, ka aiz tā stāv industrijas, kas peļņas nolūkā gatavas šīs vēlmes piepildīt un pat radīt «falšas» vajadzības. «Kad jau šķiet, ka esi sevi uztaisījusi par ideālo, nāk jauns paziņojums, ka, piemēram, sievietes lielākais ienaidnieks ir celulīts. Iepriekš nemaz nezināji, ka tāds pastāv. Taču tiek radīta šī vajadzība, sasaukti zinātnieki, inženieri, ražotāji un resursu piegādātāji, kas pilnībā parūpēsies, lai šo viltus vajadzību apmierinātu. To pašu var teikt par mājām, mašīnām, tehnoloģijām un citām precēm. Ražotāji tā tik pelna savu maizi, pārliecinot, ka tu nemaz nevari iztikt bez šīm luksuslietām. Talkā nāk mediji, filmas un reklāmas, kas visu laiku stāsta – lai būtu gudrākais, veiksmīgākais, seksīgākais un skaistākais, tev to vajag! Turklāt šīs vajadzības nekad netiek apmierinātas. Kad esi iegādājies kāroto, izrādās, ka tā ir vakardiena. Šodien vajag jaunu modeli,» ražotāju spēlītes ar pircēju prātiem atklāj E.Caune.

Netaisīt uzkrājumus
un iet kājām
Tomēr šai pārmērīgās patērniecības virpuļdejai var pienākt bēdīgas beigas. «Katrs no iesaistītajiem vēlas kaut ko pelnīt. No vienas puses, varam teikt, ka tas ļoti daudziem nodrošina darbu un iztiku. Taču, runājot par vides izmaksām, patērēšana notiek uz nākamo paaudžu rēķina. Visu, ko patērējam lielos kvantumos un bez vajadzības, ņemam no mūsu bērniem. Viņiem būs mazāk tīra gaisa un ūdens, vairāk sagandētas zemes, alerģiju un onkoloģisku saslimšanu, kā arī daudz mazāk resursu laikam, kad viņi sāks patērēt,» rūpīgi izvērtēt savus pirkumus mudina sociālantropoloģe. Atbilde slēpjas daudz vienkāršākā un pieticīgākā dzīvesveidā, ko daudzi atstājuši novārtā. «Tas nozīmē vairāk pārvietoties ar sabiedrisko transportu, iet kājām, braukt ar velosipēdu. Ņemt grāmatas bibliotēkā, iepirkties arī mazlietoto apģērbu veikalā, jo tur gūzmā stāv maz vilktas vai pat nevalkātas drēbes, kas savulaik radījušas lielas vides izmaksas, lai tās saražotu. Aizņemties lietas, kas ikdienā nav nepieciešamas. Turēt somā vairākkārt lietojamu maisiņu. Aizgriezt ūdens krānu, birstējot zobus. Pirkt pārtiku, ko var apēst tuvākajās dienās, nevis taisīt uzkrājumus, it kā gatavotos karam. Neiegādāties trīs lietas par vienas cenu tikai tāpēc, ka tas mums šķiet izdevīgi,» praktiskus soļus līdzsvara virzienā iesaka E.Caune.

Raudzīties kā
uz aizdotām lietām
Viens no efektīvākajiem veidiem, kā mācīties veselīgu pieticību, ir bērniem sekot vecāku paraugam, min speciāliste. «Reiz kāda sieviete, kurai bija ļoti maza rocība, pierunāja sevi, ka auzu putra, lai gan vārīta ūdenī un bez garšvielām, ir garšīga un veselīga. Beigās tas izveidojās par ieradumu, un šādi gatavotu putru labprāt ēda arī viņas bērni. Ja tā tika izvārīta pienā un pasniegta ar cukuru, ievārījumu vai sviestu, viņi to uzskatīja par sabojātu,» ieradumu spēku ilustrē E.Caune. Tādā pašā veidā jau kopš mazotnes var iemācīties, ka, piemēram, jāšķiro atkritumi un uz 300 metru tālo veikalu jāiet kājām, nevis jābrauc ar automobili. Iegūstot vairāk informācijas, palēnām savu domāšanu un attieksmi maina arī pieaugušie, kas līdz šim bija padevušies patēriņa gūstā un trīsreiz nepārdomāja, vai pirkumu grozā ieliktā prece tiešām ir vajadzīga. Taču liela skolotāja visos laikos bijusi ekonomiskā krīze, kas atņem uzkrāto un ierobežo bezjēdzīgos tēriņus. «Kapitālistiskas sabiedrības izdzīvotspēja ir atkarīga no kapitāla uzkrājuma. Taču notiek ekonomikas viļņošanās. Labā ziņa ir tā, ka krīzes skarbākajos gados cilvēki atteicās no daudzām lietām, par to nejuzdamies nelaimīgi. Savukārt daudzi, kas savu identitāti bija ļoti sasaistījuši ar materiālo, izdarīja pašnāvības, un tā ir liela nelaime. Krīzes laikos cilvēki tāpat mēdz meklēt dažādus garīgus mierinājumus. Vai tā būtu reliģija, vai kādas netradicionālas garīgas mācības, tās visas pauž, ko zinām jau no Senās Grieķijas vai Romas laikiem – tu neesi tas, kas tev pieder, bet tas, ko domā, jūti, mīli un kam esi pieķēries. Piemēram, stoiķi māca skatīties uz visu kā uz aizdotām lietām. Kad tās zūd, brīdi esi noskumis, bet dzīvo tālāk. Kas esi tu pats, jau ir palicis,» nepieķerties materiālajam un neiekrist pārliekas patērēšanas ritenī vēlreiz aicina E.Caune. ◆

Iekritu izplatītāju tīklos

Antra (43), pedagoģe
◆ Kā jau visi, pērku gan ikdienas preces, gan kaut ko tādu, bez kā varētu arī mierīgi iztikt. Dažkārt pat maizi ir grūtāk izvēlēties nekā jaunu kleitu. Manā ikdienā jaunums noteikti ir iepirkšanās «netā». Neesmu kļuvusi atkarīga, bet izmantoju gan. Vismaz pagaidām tur pērku vairāk neikdienas preces, meklēju ko tādu, kā nav Latvijas veikalos. Vēl manā biogrāfijā ir arī viens ļoti neapdomīgs un neadekvāts naudas ieguldījums. Biju kosmētisko līdzekļu prezentācijā un iekritu viņu tīklos. Būšu laimīga, kad beigsies līzinga maksājums. Acīmredzot iekritu, lai gūtu mācību, bet katra mācība maksā dārgi. Pēc nepilna gada speciāli ļāvos vēlreiz kam līdzīgam, pat identiskam procesam, bet šoreiz neiekritu. Par to arī gribēju pārliecināties, ka esmu sapratusi un iemācījusies.    

Viena ķemme var pazust

Mārtiņš (39), tirdzniecības speciālists
◆ Man ir paveicies, ka nekad nav bijis jāskaita santīmi, lai plānotu pirkumus līdz nākamajai algai. Nekad neesmu aizņēmies bankā vai lielāku summu no drauga. Esmu tikai pats aizdevis no labas sirds, arī nesaņemot atpakaļ. Cenšos pirkt par izdevīgu cenu. Tomēr izvērtēju un neiegādājos lētāk, piemēram, televizoru vai veļas mašīnu. Šajā gadījumā izvēlos uzticamus zīmolus. Runājot par pārtiku, nekad nepirkšu krējuma izstrādājumu, bet gan krējumu. Reizi gadā iegādāšos dārgāku un treknāku cūku no zemnieka, jo zinu, ka tā ir «bio» gaļa. Tajā pašā saldētavā ielikšu zemenes un rabarberus no dārza vai saldējumu vairākus litrus, ja bijusi laba akcija. Tomēr ieskatos ne tikai akcijas plauktos, bet arī nocenotajos, kur ir preces ar pēdējās dienas termiņu. Pārtiku cenšos izmantot, lai nav jāizmet, jo vecmāmiņa mācīja, ka tā nedrīkst. Jāapēd, kas uz šķīvja. Izmetu tikai, kad produkts tiešām pārpratuma pēc sabojājies vai aizmirsts. Īsti neesmu sapratis apģērba vērtību. Kurpes parasti iegādājos izpārdošanās, taču pirkšu tikai tos apavus, kas ir ērti un no īstas ādas. Tomēr jāatzīst, ka esmu iekrājis apavus, ko faktiski nespēju nonēsāt. Labi, ka pagrabs liels un ir, kur nolikt. Zeķes pērku uzreiz vismaz 10 vai 20 vienādus pārus par labu cenu, lai vieglāk salikt, kad izmazgā. Varu nopirkt desmit ķemmītes, jo, iegādājoties vienu, tā ātri pazūd. Varēju nopirkt gatavu siltumnīcu, bet man patīk izdomāt un pašam izgatavot. Darot ar savām rokām, tam ir cita emocionālā vērtība.           

Citu datumu laikraksti

  • Atkal aicina apceļot Atzeles zemi

    Atkal aicina apceļot Atzeles zemi

    Piedaloties akcijā “Apceļo Atzeles zemi”, ir iespēja apmeklēt 18 interesantus objektus Apes, Alūksnes, Balvu, Viļakas un Baltinavas novadā. Akcija...

  • Afiša

    23.maijā ◆ 22.00 atpūtas un izklaides klubā “Cita opera” Alūksnē - “Piektdienas trako deju ballīte”, spēlēs DJ Ed Veto.23.maijā ◆ 17.00 E.Glika...

  • Vai man vajag zivju eļļu?

    Vai man vajag zivju eļļu?

    Daudziem liek noskurināties bērnības atmiņas par “briesmīgo” zivju eļļu, ko mamma lika dzert pa ēdamkarotei. Tagad šis uztura bagātinātājs vairs...

  • Izveido labāko finanšu vārdnīciņu Latvijā

    Izveido labāko finanšu vārdnīciņu Latvijā  1

    Bejas pamatskolas 3.klases skolnieks Raivis Dāvis Steberis ieguvis 1.vietu radošuma un finanšu pratības konkursā „Mana vārdnīciņa”, savukārt Atzinību...

  • Līzespastā – atkal ražotne?

    Iespējams, tuvākajā laikā kādreizējā Līzespasta konservu cehā atsāksies ražošana, jo SIA “Carbon energy systems” šobrīd izvērtē, vai šo ēku komplekss...

  • Jubilejas dāvana skolai – siltināšana

    Jubilejas dāvana skolai – siltināšana

    Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā šobrīd notiek vecā korpusa ēkas siltināšanas darbi. Skolas direktors Jānis Ločs uzsver, ka 31.maijā skolā būs...

  • Bērna veselības pamatā – agrīna vakcinācija?

    Bērna veselības pamatā – agrīna vakcinācija?

    Lai pasargātu cilvēkus no smagām infekciju slimībām, pasaules ārsti, aptiekāri, zinātnieki jau pirms daudziem gadsimtiem lauzīja galvas, izgudrojot...

  • Par motosportu un  tehniskām rotaļlietām

    Par motosportu un tehniskām rotaļlietām

    Alūksnes muzejā aplūkojamas divas jaunas izstādes: Apaļajā tornī iekārtota izstāde  “Vaidavas kausam - 41” par Latvijas tradīcijām bagātāko motokrosu...

  • Afiša

    9.maijā ◆ 17.30 Kolberģa tautas namā - bērnu dziesmu un deju koncerts „Kad ābeļziedos saule smejas”.9.maijā ◆ 16.00 Jaunannas tautas namā - koncerts...