Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Alus muca

Togad Jānis Līgo vakaram gatavojās ar īpašu centību. Vispirms jau visus spēkus ieguldīja, lai būtu izravēti un izvagoti dārzi.

Togad Jānis Līgo vakaram gatavojās ar īpašu centību.
Vispirms jau visus spēkus ieguldīja, lai būtu izravēti un izvagoti dārzi. Lai kartupeļu laukos neredzētu nevienu usni un balandu. Lai vagas tīrumos stieptos taisnas kā diedziņi. Kaut kā bija paveicies no lietus tūcēm paglābt nesen pļautos siena vālus, un nu pašā ceļā malā slējās skaisti zārdi. Pašam prieks acis pamielot. Kaimiņš gan viņu vilka uz zoba- ko nu kā sadedzis strādājot - vai tad jaunu sievu mājās vedīšot? Bet Vili jau nebija vērts klausīties - viņam vienmēr patika kādu vārdu nevietā iemest un kā pļāpīgai vecenei apkārt palaist. Tad vēl tā mūžīgā robežu skaidrošana - kuram īsti grāvis jāizpļauj un kuram pieder tā balandainā tīruma mala. Skaidrs, ka viņam! Savējo Jānis vienmēr pirmais nopļauj. Un tas pats ar ceļu - kurš nu vainīgs pie tā, ka atkal kāda gramba iebraukta. Nez kāpēc vienmēr tieši Jānim to nācās aizbērt. Mīļā miera labad, lai Vilis nestaigā pa pagastu un nestāsta, ka bedres uz ceļa Jānis speciāli izracis. Lai neklaigā, ka tas viss tāpēc, lai kaimiņš, reiz tumsā iedams, kaklu laužot!
Bet togad ceļa grambās bija pāris šķembu un grants kravas izbērtas un Jānis pats ar lāpstu tās pa druskai vien izlīdzinājis. Nu varēja braukt kaut ar vieglo mašīnu, ne tik ar zirga ratiem.
Zāļu dienas rītā, iekāpis garos zābakos, Jānis brida uz tuvējo birztaliņu pēc meijām, un Vilim atkal bija ko brīnīties, ka mājupceļā kaimiņam no muguras nāca vesela bērzu birzs. Kur viņš to visu likšot? Pie katras gultas pa divām? Nudien traks!
Redzētā saintriģēts, Vilis ar vēl lielāku ieinteresētību sāka sekot kaimiņa gaitām. Bija acīm redzams, ka Jānis gaida ciemiņus. Diez tikai kādus? Pēdējos četrus gadus abi kā sūnu veči bija izsūkuši pa aliņam, paklausījušies, kā apkārt līgotāji sasaucas, atminējušies jaunības trakulības, kā parasti saķīvējušies un sabozušies aizgājuši katrs uz savām mājām gulēt. Nu varēja cerēt uz kaut ko vairāk. Tikai diez kāpēc Jānis vēl ne reizes nebija ieminējies par kopīgu alus dzeršanu? "Laikam jau tai lielajā steigā nebūs paspējis," - Vilis sevi klusībā mierināja.
Tomēr Jānis vēl vairākas reizes ar velosipēdu braukāja šurpu turpu, bet pie kaimiņa mājas tā arī ne mirkli nepieturēja. Uz vakarpusi Vilis palika arvien nemierīgāks. Kā tad tā? Kur tad viņu lielā draudzība? Kurš Jānim katru gadu aizdeva ecēšas? Kurš sausākā laikā ļāva pasmelt ūdeni no savas akas? Nu, tie sīkie ķīviņi - tie jau tikpat kā zupai sāls - lai dzīvei garšas nepietrūkst. Bet Zāļu vakarā, cik sen vien Vilis savu dzīvi šajās mājās atcerējās, kaimiņi vienmēr bijuši kopā. Un reizēm vēl pat kuplākā pulkā. Tad, kad vēl abu laulātās draudzenes vainagus pina šai saulē. Tad, kad pa reizei vēl atbrauca Jāņa bērni ar mazbērniem. Bet nu tiem pašiem savās ģimenēs Jāņi, vasarnīcas ar dārziem un griliem, un tālo gabalu uz lauku nostūri vairs mērot nebija vajadzīgs. Jau kuro reizi slaucīdams mājas pagalmu, Vilis ar acu kaktiņu noskatījās, kā Jānis, plati smaidīdams, no velosipēdam piestiprinātiem dārza ratiņiem izceļ palielu alus mučeli un aizmoka uz pagraba pusi. Skat, cik plaši nu sadomājis dzīrot! Un vēl visi tie saiņi un kārbas, ko viņš pirms tam te garām vadāja! Ja nebūtu vēl vakar abi saplēsušies dēļ tām balandām dārza malā, tad jau varētu tagad vienkārši aiziet pie Jāņa un visu noskaidrot. Bet nu Vilis neparko nedrīkstēja atzīt, ka Jānim taisnība!
Saule jau bija ceļā uz rietēšanu, kad Jāņa mājas pagalmā ielīgoja balta mašīna. Pēc brīža no tās izkāpa eleganta dāma un, brīdi saminstinājusies, devās uz mājas pusi. Un tur jau steidzās arī pats Jānis - akordeonu rokās un līgodziesmas vienu pēc otras ziņģēdams. Bija labi dzirdams, ka atbraukusī sieviete viņam piebalso. Kādu laiku Vilis vēl dzirdēja abu balsis, tak neko nevarēja saprast, par ko viņi, visu laiku smiedamies, sarunājas. Tas Janka uz vecumu laikam galīgi dulls palicis! Vai tiešām vēl sievu domā ņemt?
Nu Vilis vairs pavisam nevarēja mājās nosēdēt. Vajadzēja atrast kādu iemeslu, lai aizietu pie Jāņa ... Traki gribējās redzēt to atbraucēju. Un tad vēl tā alus muciņa... Kaut gan- kas te daudz ko domāt! Jāsameistaro vainags, alus pudele kabatā, līgodziesma pa priekšu un - aiziet!
Jānis ar Metu bija iepazinies pavasarī. Kādu laiku abi bija sazvanījušies, tad pāris reizes Jānis aizbraucis ciemos pie viņas, un šķita - ka abi kopā itin labi varētu sadzīvot. Meta bija parādījusi sevi kā izdarīgu saimnieci, un Jānim nemaz negribējās izskatīties sliktākam. Tā kā jau pirms pāris mēnešiem tika izlemts, ka Jāņus abi svinēs šeit, laika bija diezgan visu savest kārtībā. Cik bija redzams, Meta patiešām bija apmierināta ar Jāņa saimniecību. Protams, šur tur trūka sievietes rokas, bet to jau tūlīt varēja pielabot. Jau pēc brīža virtuve bija aizkrauta ar atvestajiem sainīšiem, un blakus Jāņa sagādātajiem pīrāgiem, sieram un saldumiem rindojās dažādas uzkodas. Starp abiem valdīja jauka saskaņa, un sarunas vedās bez pūlēm. Jānis tikmēr dārzā iekūra ugunskuru un, lai pašam būtu brīvas rokas un vairāk varētu parunāties ar Metu, uzlika kaseti ar līgodziesmām. Vēl tik no pagraba jāatnes alus krūze, un īstā līgošana varēja sākties.
Pēc kāda laika abi itin omulīgi bija iekārtojušies uz soliņa pie ugunskura. Jānis sen nebija juties tik labi. Meta šķita sirsnīga, dabiska un mīļa, un visādā ziņā Jānim patika. Sen viņam nebija gadījies sastapt tik saimniecisku, jautru un simpātisku sievieti. Ar visādām puiciskām viltībām izmēģinājis viešņai tuvoties, viņš juta, ka arī Metai nav nekas pretim pieglausties Jānim. Pustumsa un ugunskura liesmas, šķiet, abus satuvināja vēl vairāk. Brīdī, kad viņš jau gatavojās aicināt Metu doties meklēt papardes ziedu, mājas pagalmā atskanēja aurošana. Pēc balss varēja pazīt, ka tas ir kaimiņu Vilis. Tikai tagad Jānis atcerējās, ka nav Vilim bildis ne vārda. Negribējās jau arī lielīties, ka atradis tik jauku sievieti, bez tam - kaimiņš to tāpat nesaprastu.
Nu nekas cits neatlika, kā aicināt Vili pie svētku mielasta. Taču agrākā noskaņa bija zudusi, par ko Jānis klusībā nolēma Vilim reiz atspēlēties. Nākamo pāris stundu laikā šī apņemšanās tikai nostiprinājās. Vilis tarkšķēja viens par visiem. Apsēdās blakus Metai, kaut ko šļupstēja viņai ausī, skaļi zviedza un ēda vienā ēšanā. Ik pa brīdim nekautrējās sev ieliet arī ko stiprāku. Un arī lielā alus krūze drīz vien bija iztukšota. Gluži sabozies, Jānis paņēma tukšo trauku, lai dotos uz pagrabu to piepildīt, taču pavisam negaidot Vilis pieteicās aiziet viņa vietā. Atvieglināts Jānis atdeva viņam krūzi un steidzās atpakaļ pie Metas, lai kādu brīdi pabūtu divatā ar viņu.
Pačukstētu kādu saldu vārdiņu un varbūt pierunātu viņu aizbēgt no uzbāzīgā kaimiņa. Izrādās, Metu ilgi nevajadzēja pārliecināt. Izskatījās, viņa bija sajūsmināta par šo domu. Jau pēc mirkļa, iesējuši dvielī vēl palikušo sieru un pīrāgus, abi pazuda tumsā.
Pēc laba laika, atgriezies pie ugunskura, Vilis saprata, ka ir pamests viens. Tikpat kā bez uzkodām. Par ko tad tā? Kas gan viņiem nepatika? Viņš taču tā bija centies! Stāstījis anekdotes, atgadījumus iz savas dzīves, dziedājis, aicinājis dancot. Ko gan viņš nebija izdarījis pa prātam? Pamatīgi aizvainots, kabatās iebāzis pārpalikušos pīrāgus, Vilis vilkās uz māju pusi. Vēl gan ieskatījās Jāņa mājās, taču tur, protams, neviena nebija. Pusceļā uz savām mājām, viņš pēkšņi apstājās. Ha! Re, kā var sariebt tam lielīgajam pūslim Jānim! Jaunā doma kājām piešķīra sen nebijušu vieglumu. Paķēris no savām mājām spaini, viņš itin naski metās atpakaļ. Klusi ielavījās kaimiņa pagrabā, tāpat tumsā pēc taustes atrada uz bluķīša uzstutēto alus mučeli, attaisīja spundi, un - iztecināja tās saturu spainī. Pilnu spaini pietecinājis, Vilis varen nopriecājās par lielisko guvumu. Nu viņš šiem parādīs Jāņus! Tikpat klusi, kā šurp nācis, viņš aizlavījās atpakaļ uz savām mājām. Bet ar to vien tas nebeigsies! Turpat, savas mājas pagalmā, atnesto alu Vilis izlaistīja vairākās trīslitru burkās, piesmēla spaini ar akas ūdeni un steidzās atpakaļ. Palūrējis gar kaimiņa mājas stūri un pārliecinājies, ka Jānis vēl nav atgriezies, viņš vēlreiz iezagās pagrabā un, veikli izmantojis līdzpaņemto šļūtenīti, alus mučeli piepildīja ar ūdeni. Apmierināts ar padarīto, Vilis jau posās mājās, kad sadzirdēja balsis. Nē, prom viņš nedrīkstēja iet! Tad Jānis uzreiz sapratīs, kurš ir vainīgais! Pareizākais šķita atgriezties pie ugunskura. Bez tam - vēl jau tur palika neizdzerts alus.
Kamēr Jānis ar Metu vēl iegāja mājās, Vilis paspēja piešķirt sejai miegainu izteiksmi un apgulties turpat zālītē pie ugunskura. Nu galvā sagriezās nebijis reibonis. "Apdullis kā tāda alus muša," Vilis pie sevis pasmējās. Prāts vēl kādu brīdi kavējās pie šiem vārdiem, izsaucot sīkus smiekliņus. Tiešām - kā alus muša... Savās apcerēs Vilis neko tālu netika, jo pastrādātie nedarbi bija tā nogurdinājuši, ka, pašam nemanot, viņš aizsnaudās...
Kad Jānis viņu purināja aiz pleca, jau svīda gaisma. Kaulos bija savāds stīvums, un galvā nesaprotams juceklis. Kas gan īsti bija noticis? Jānis, redzēdams Viļa savādo sejas izteiksmi un gribēdams izpalīdzēt, piedāvāja kaimiņam ieraut kādu stiprāku mēriņu - lai sāktu riņķot asinis. Tad Vilis šo to sāka atcerēties. Arī savas mājas pagalmā atstātās alus burkas. Nu kājas kļuva pavisam veiklas, un, ātri atvadījies, viņš naski steidzās mājup. Jānis gan vēl sauca no muguras, lai pagaidot - iedošot līdzi kādu litru alus. Arī Meta aicināja pienākt no rīta uz brokastīm.
Bet Vilis to vairs neklausījās. Kas gan ir daži litri pret veselu spaini alus!
Bet pirmais, ko mājās atgriezies Vilis pamanīja, bija tukšais pagalma sols. No viņa atstātajām burkām tur nebija ne miņas... Kas gan tās varēja paņemt? Kaut gan - kāds tur brīnums - visapkārt staigāja līgotāji... Bezspēkā atslīdzis uz sola, Vilis jutās pavisam nelaimīgs. Tomēr kaut kādu jēgu visā tajā viņš saskatīja - tagad vismaz viņš varēs Jānim, skatoties acīs, zvērēt, ka nav izdzēris to alu no muciņas. Galīgi sašļucis, Vilis beidzot devās pie miera. Viegli nācis, viegli aizgājis...
Arī no rīta mostoties, Vilim oma bija pavisam slikta. Sāka mocīt sirdsapziņa, un pašsajūta arī nebija nekāda labā. No gulēšanas rasas pievilgušajā zālē, kauli bija pavisam stīvi. Vilis vēl ilgi nebūtu līdis laukā no gultas, ja vien kāds tik neatlaidīgi neklaudzinātu pie mājas durvīm. Izrādījās - tie bija Meta ar Jāni. Atnākuši apraudzīt, kā kaimiņam klājas pēc nakšņošanas zem klajas debess. Vai neesot saaukstējies? Bez tam - atnesuši vakar solīto alu. Vēl diezgan daudz muciņā esot palicis, divatā neizdzeršot. Lai nu kaimiņš palīdzot.
Pavisam izbrīnīts, Vilis vērās Jāņa sejā, mēģinot saprast, vai kaimiņš par viņu nesmejas. Izskatījās, ka piedāvājums ir pavisam nopietns. Sameklējis glāzes, Vilis aicināja abus piesēst. Tad ar aizdomām vēroja, kā Jānis no kanniņas salej glāzēs alu. Tas patiešām izskatījās kā alus. Un garšoja arī pēc alus... Interesanti zināt, kā tad tā? Tomēr, lai arī kā to gribējās uzzināt, nevarēja taču tagad prasīt.
Bet tad jau Jānis pats sāka stāstīt par Jāņu nakts brīnumiem - kā viņiem ar Metu uzziedējis papardes zieds, kā pļavā dejojuši jāņtārpiņi, kā Meta bridusi caur miglu... Vilis klausījās un nepazina Jāni - kur viņš tādas lietas sācis pamanīt? Ak, jā, Jānis turpinājis stāstīt, ka pagrabā kāds darbojies gar alus muciņām, bet, par laimi, ticis klāt tikai tuvākajai - tai, kurā bijis saliets ūdens muciņas mērcēšana, lai nesakalst. Nebūtu tas pielaistītais pagrabs, saimnieks i nepamanītu, ka tur kāds bijis. Laikam jau Vilis, ejot piepildīt to tukšo krūzi, būšot patraucējis. Vai neko neesot manījis?
Vilis skatījās tad uz kaimiņu, tad un Metu, un joprojām centās saskatīt kaut ko aizdomīgu abu sejās - vai tik par viņu nezobojas. Bet - nekā tāda tur nemanīja... Ūdens mērcēšanai... Kas to būtu domājis! Un viņam vēl šķita, ka smaržoja pēc alus... Bet viss pagrabs jau bija pievilcies ar Jāņu smaržām! Kalmes, alus... Ko gan tur varēja saprast... Nez, ko domāja tas, kurš tās burkas paņēma no Viļa mājas pagalma? "Tas nu gan ir īstais alus brūvētājs!" Kauns...
Visu to apsverot, Vilim spruka vaļā smiekli - atbrīvoti un no sirds. Viņš gan pats īsti nesaprata par ko. Vai par to, ka apmuļķots kāds cits zaglis, vai par to, ka pats iekritis savas muļķības pēc. Klusībā pie sevis viņš nodomāja - re, re, kā saņēmis to, ko pelnījis. Nav ko līst pēc svešas mantas. Tomēr atzīties Jānim bija kauns. Viņa gados - kā tāds puika... Bārda izaugusi, bet prāta nav... Pašam karstums saskrēja vaigos. To uzreiz pamanīja rūpīgā Meta un vedināja saimnieku likties gultā - laikam vakarnakt būšot saaukstējies. Viņa uzvārīšot karstu tēju un atnesīšot ko ēdamu - Jāņa mājās vēl viss kas palicis.
Pēc brīža arī Viļa mājās smaržoja pēc svaigiem gurķiem un aromātiskas tējas. Nu "slimnieks" jutās pavisam neērti. Gribējās atvainoties vismaz par to, ka iepriekšējā vakarā par daudz iedzēris un laikam ne tā uzvedies... Lai nu piedodot, jo - ko gan daudz varot gribēt no veča viņa gados. Bet Meta tikai pasmējās un mierināja, ka nekas tāds jau neesot noticis. Tikai parastie Zāļu vakara stiķi... Sirdī jau vēl ilgi visi esot jauni. Un kāds tur brīnums, ka kādreiz sanākot padulloties...

Citu datumu laikraksti

  • Lauku iedzīvotāji Latvijā uzskata, ka var izdzīvot bez Eiropas Savienības

    Alsviķu pagasta iedzīvotāja Velta Jundze ir pārliecināta, ka Latvija var izdzīvot arī bez iestāšanas Eiropas Savienībā.Alsviķu pagasta iedzīvotāja...

  • Upe

    Viņas balss aiztrūkst, viņa atmin Ansi un iedomā, kā būtu, ja viņš būtu ienācis pie Dārtas kā pie "Rotiņu" saimnieces, bagātais Silabriedis Ansi...

  • Uz Albāniju var doties bez vīzas

    29.maijā stājies spēkā vienpusējs bezvīzu režīms ar Albāniju.29.maijā stājies spēkā vienpusējs bezvīzu režīms ar Albāniju . Latvijas Republikas...

  • Saņēmēju vairāk, bet saujā mazāk

    Latvijas lauksaimnieki nonākuši grūtas apjēgas priekšā. Turpmāk katru nākamo gadu paredzama atšķirīga valsts atbalsta forma lauksaimnieciskajai...

  • Būs jauni kredīti

    Vai Latvijas iedzīvotājs līdz brīdim, kad zemi varēs iegādāties ES iedzīvotāji, būs ekonomiski spējīgs iegādāties zemi pats?Vai Latvijas iedzīvotājs...

  • Upe

    - Tad jau gan, bet redzi, Pēter, - tici vai netici , bet tas augstais visu redz. Vai varēsi mierīgu sirdi dzīvot?12. - Tad jau gan, bet redzi, Pēter,...

  • Kalni - bauda dvēselei un miesai

    Ko latvietim izsaka tādas valsts nosaukums kā Slovākija? Tie, kas nav tur bijuši, visticamāk, Slovākiju jauks ar Slovēniju, jo vārdi ir ļoti...

  • Līnis murdā un šķīvī uz galda

    Kad dienas kļuvušas garākas un siltākas, gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt ārpus telpām un arī maltītes ieturēt brīvā dabā.Kad dienas kļuvušas...

  • Daži izteikumi no vēstures eksāmena

    1939. gada 23. augustā Sibīrija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar ANO.1939. gada 23. augustā Sibīrija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar ANO. 1939....