Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Amerikas latviete palīdz tautiešiem

Amerikas latvietei Līgai Rupertei ir interesanti uzskati par ģimeni, kas tradicionālajai latviešu domāšanai var šķist pat nepieņemami. Viņa uzsver, ka nav ideālu ģimeņu.

Amerikas latvietei Līgai Rupertei ir interesanti uzskati par ģimeni, kas tradicionālajai latviešu domāšanai var šķist pat nepieņemami.
Viņa uzsver, ka nav ideālu ģimeņu.
"Mums visiem kādreiz klājas labāk, kādreiz - sliktāk. Psihologi par ģimeni uzskata cilvēkus, kas dzīvo kopā, kuriem ir līdzīgi mērķi un viņu starpā vērojama mijiedarbība. Daudzi par ģimeni uzskata cilvēkus, ar kuriem viņi dzīvo kopā. Manuprāt, nav būtiski, vai cilvēki ir precējušies un vai viņi ir pretējā dzimuma. Uzskatu, ja diviem homoseksuāļiem ir ilgstošas, pastāvīgas attiecības, arī tā ir ģimene, lai arī ļoti netradicionāla. Bioloģiski viņiem nevar būt bērni, bet viņi tos var adoptēt. Ģimenes loceklis var būt arī suns," apgalvo L. Ruperte, kurai ir doktores grāds psiholoģiskajā padomdošanā un darbs ir saistīts ar nelabvēlīgām ģimenēm.
Ir līdzīgas problēmas
"Šķita saistoši studēt psiholoģiju un uzlabot saskarsmes prasmi ar cilvēkiem, lai varētu labāk kontaktēties ar saviem audzēkņiem. Secināju, ka man šīs studijas patīk un interesē, līdz 1973.gadā ieguvu doktora grādu. Amerikā esmu vadījusi Jauniešu krīzes centru, kā arī Topošo un esošo māmiņu skolu. Tagad Amerikā privātpraksē strādāju ar ģimenēm, kurām draud vecāku varas pārtraukšana pār bērniem vai arī tas jau ir noticis. Mans uzdevums ir atkal apvienot ģimeni un garantēt bērniem drošu dzīvi. Tas nav viegls darbs, toties sniedz lielu gandarījumu. Panākt kaut ko pozitīvu izdodas gandrīz vienmēr. Varbūt tas nav ideālais variants, bet galvenais, lai ģimenei kļūtu labāk," saka L. Ruperte.
Viņa norāda, ka šīm ģimenēm ir dažādas problēmas - atkarība, grūtības bērnu audzināšanā, jo pašiem bijusi grūta bērnība un mātei vai tēvam trūkst līdzekļu un nav darba.
"Domāju, ka nelabvēlīgajām ģimenēm Latvijā un Amerikā ir līdzīgas problēmas. Atšķirība vienīgi ir tā, kā šīs problēmas uztver un risina. Demokrātiskā sabiedrībā, ja nedzīvo, vadoties pēc stereotipiem, ģimenēm funkcionēt palīdz elastīga un vienlīdzīga lomu sadale. Ģimeņu pastāvēšanā būtiska loma ir kultūrai. Piemēram, Austrumu kultūrā sieviešu un vīriešu lomas arī mūsdienās ir atšķirīgas. Pieļauju, ka šīm sievietēm nepatīk ierādītā pazemīgā loma, bet viņas par to neko nesaka," spriež L. Ruperte.
Viņai interesanta šķita tikšanās, ko šonedēļ organizēja Alūksnes Jauno māmiņu skolas dalībnieces. L. Ruperte tur bija viešņa, kas stāstīja par par savstarpējām attiecībām ģimenē un to uzlabošanu.
"Tikšanās laikā valdīja patīkama un brīva atmosfēra. Vienojāmies, ka nākamajā vasarā Alūksnē būs kursi par ģimeņu sistēmas teoriju un terapiju. Šajās mācībās runāsim par labiem un noderīgiem paņēmieniem, kā risināt sarunas, kas sniedz atbalstu," sola L. Ruperte.
Ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk
Līga Ruperte uzskata, ka galvenais ģimenē ir atklāta, konstruktīva un tieša saskarsme vienam ar otru. Ja cilvēki prot, grib un spēj mērķtiecīgi runāt viens ar otru, tad ģimenei klājas labi. Pretējā gadījumā attiecības ir kā laimes spēle.
"Domāju, ka cilvēkam spēks un enerģija nav obligāti jāsmeļas ģimenē. Ir daudz indivīdu, kas nav ģimenes cilvēki, bet viņi veiksmīgi darbojas un ir apmierināti ar dzīvi. Lielākoties viņiem ir labi draugi. Mums katram ir svarīgi izveidot savu atbalsta sistēmu - cilvēkus, uz kuriem paļauties. Protams, ja ģimenē kaut kas neveicas, to pārdzīvo visi. Ideāli, ja ģimene ir vieta, kur jūtamies droši un gūstam atbalstu. Mēs katrs kaut ko iegūstam no ģimenes, vienalga, vai tie ir precēti vai neprecēti cilvēki, kas dzīvo kopā," secina L. Ruperte.
"Ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa. Nevaru iedomāties, ka kaut kas cits varētu stāties tās vietā. Ģimenē viens ar otru rēķinās. Tiem, kas dzīvo ģimenes dzīvi, ir garāks mūžs un stiprāka veselība, viņi retāk izdara pašnāvības," saka L. Ruperte.
Ik cilvēkā var atmodināt mīlestības jūtas
Viņa smej - ja ģimenē ir konflikts, visefektīgākais veids, kā to risināt, ir doties pie psihoterapeita.
"Protams, var izlasīt kādu labu grāmatu par saskarsmi ģimenē un rast risinājumu pats. Ja cilvēks neko tādu nav lasījis, viņam būs grūti izdomāt jaunu risinājumu," klāsta psihoterapeite.
L. Ruperte neatzīst par nepilnvērtīgu ģimeni, kurā bērnus audzina viens no vecākiem.
"Protams, divatā ir vieglāk audzināt bērnus. Ir daudz ģimeņu, kas ir veiksmīgas un laimīgas, lai arī tajās ir tikai tēvs vai māte. Tas ir labāk, nekā ja viens no viņiem ir nepiemērots vecāku lomai un kļūst par lielu bērnu. Bez šaubām, mēs katrs kaut ko iemācāmies no ģimenes, kurā augam, bet to var izmainīt un labot. Ja bērnam ir tikai viens no vecākiem, tas viņam netraucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un gūt panākumus. Šādos gadījumos vajag stimulēt bērna attiecības ar citiem pretējā dzimuma ģimenes locekļiem," iesaka
L. Ruperte.
Viņa uzskata, ka mīlestību nevar definēt ar vārdu sekss. "Mīlestība ir kaut kas vairāk nekā sekss. Mīlestība ir cieņa, rūpes un uzticēšanās. Šīs jūtas, prasmes ir katrā cilvēkā, vajag tikai tās atmodināt. Kad cilvēks iemīlas, seksuālais impulss ir vissvarīgākais. Seksuālās pievilkšanās spēks ilgst no sešām nedēļām līdz sešiem mēnešiem. Pēc tam mīlestība izveidojas par nobriedušu mīlestību vai arī noved pie nepārtrauktiem konfliktiem. Iemīlēšanās fāzē cilvēks ilgi nedzīvo. Lai mīlestība būtu nobriedusi, tai ir "jāizaug". Svarīga ir arī draudzība. Ja divu cilvēku starpā tā neveidojas, rodas nesaskaņas," pamāca L. Ruperte.
"Esmu tāds pats cilvēks kā pārējie. Kad dibināju ģimeni, vēl nebiju ieguvusi doktora grādu psiholoģiskajā padomdošanā, tādēļ kļūdas pieļāvu jau pirms tam. Ja cilvēks ir emocionāli kaut kur iesaistīts, viņš nerisina situāciju kā terapeits, tādēļ nav pamata domāt, ka terapeitiem ir ideālas ģimenes. Mēs nesēžam pie grāmatām un nestudējam: tagad darīsim tā un tagad - šitā. Savā ģimenē nekas neiet kā pēc grāmatas, citu - arī ne vienmēr," klāsta L. Ruperte.
Latvieši par savu kultūru visu nezina
Viņa kopā ar vīru Arnoldu Amerikā un Latvijā izveidoja "3x3" nometnes kustību, kuras mērķis ir iesaistīt trīs paaudzes kopīgās aktivitātēs. 22 gadu laikā pasaulē viņi ir organizējuši 137 šādas nometnes, kuras apmeklējuši apmēram 19 000 dalībnieku. Katru gadu viņa apmeklē "3x3" nometnes Latvijā un vada nodarbības "Ģimeņu seminārs". L. Ruperte atzīst, ka viņai darbs Latvijā sniedz lielu gandarījumu.
"Atminos pirmo nometni Latvijā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Cilvēki teica, ka latviešiem nevajagot šādas "3x3" nometnes, jo viņi dzīvo Latvijā un visu zina. Izrādījās, ka tomēr daudz kas par latviešu kultūru un sabiedrību viņiem vēl ir jāmācās. Arī kopā sanākšana šķita jauka. Pirmajā nometnē mums ar vīru Arnoldu bija neizsakāms gandarījums, ka viss izdodas. Sākt kaut ko jaunu ir tāpat kā būvēt automašīnu - tu uzliec to uz sliedēm un nezini - ripos vai nē," salīdzina psihoterapeite.
Viņa labprāt sastop savus Latvijas kolēģus - psihoterapeitus, skolotājus, sociālos darbiniekus.
"Nevaru apgalvot, ka es spēku smeļos ģimenē. Domāju, ka man tas vienkārši ir, jo es daru lietas, kas man patīk. Man ir laimējies, jo darbs līdzinās hobijam. Man patīk darbs ar cilvēkiem, mācīties un dalīties tajā, ko esmu apguvusi. Apmeklēju stepa aerobiku, kur mūzikas pavadījumā uz nelieliem paaugstinājumiem izpilda sarežģītas horeogrāfijas kustības, kā arī trenažieru zāli. Ja atliek laiks, pēc stepa aerobikas apmeklēju arī jogas nodarbības. Spēlējos ar mazbērniem, pavadu laiku ar vīru un draugiem," stāsta L. Ruperte.
Doktore psiholoģiskajā padomdošanā sevi uzskata par fiziski aktīvu cilvēku.
"Es neesmu sabiedriska, jo man ar svešiem cilvēkiem ir grūti risināt sarunas, kurām nav noteiktas tēmas. Esmu sabiedriska ar pazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem ir kopīgas intereses. Man patīk arī vientulība," viņa apgalvo.
***
Saka paldies latviešiem
L. Ruperte atzīst, ka sevi izjūt kā divu kultūru subjektu - Amerikas un Latvijas. "Mans tēvs nāk no Mazsalacas, bet māte - no Jēkabpils. Esmu dzimusi Daugavpilī, jo tēvs bija Latvijas armijas virsnieks. Kad mūsu ģimene pameta Latviju, biju pārāk jauna, lai izjustu skumjas. Cilvēks piemērojas dzīvei un dara to, kas jādara. Tā bija arī ar mani. Dzīvoju Vācijā bēgļu nometnēs, pēc tam izceļojām uz Ameriku. Tur sūri strādājām, un man bija ļoti grūti pieņemt Ameriku. Ar laiku jaunā valsts kļuva par manām mājām. Tajā pašā laikā arī latviešu sabiedrība nezaudē nozīmīgumu. Mans vīrs ir latvietis, un lielākā daļa draugu arī. Es labi jūtos abās sabiedrībās," apgalvo L. Ruperte.
Viņa neslēpj, ka sarūgtinājumu agrāk sagādāja problēmas, šķērsojot Latvijas robežu. "Es vienmēr esmu zinājusi, ka esmu latviete. Amerikā ir manas mājas un ģimene, bet Latvijā vajadzēja būt manām ideoloģiskajām mājām, taču to nebija. Tagad man tas vairs netraucē, jo varu brīvi pārvietoties starp abām valstīm," klāsta L. Ruperte.
Viņu satrauc daudzas nesakārtotas lietas Latvijā. "Kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši 13 gadi, bet man ir daudz nesaprotamu lietu, kas valstī vēl joprojām nav sakārtotas. Tās neviens arī necenšas risināt, tikai skaisti runā. Man sāp, ka Latvijā nav vidusšķiras, bet ir ļoti bagāti un ļoti nabadzīgi cilvēki. Tas ir pašsaprotami, ka desmit gados godīgā darbā cilvēks nevar nopelnīt 10 miljonus latu. Policisti var nosist cilvēkus un nesaņemt par to sodu! To es nesaprotu. Tāpat izbrīna, ka valsts iestādēs darbinieki nesniedz informāciju, kas ir viņu pienākums, bet ir nelaipni pret apmeklētāju un jūtas traucēti. Latvieši nav apzinājušies, ka zāģē zaru, uz kura paši sēž," norāda L. Ruperte.
"Es nebraucu uz Latviju, lai pelnītu naudu un norādītu, kā šejieniešiem strādāt. Labprāt dalos zināšanās un pieredzē. Saku paldies liktenim, ka man dzīvē bijusi izdevība būt Latvijā un darīt kaut ko lietderīgu, sastrādāties ar vietējiem cilvēkiem un rast kopīgas intereses. Latvijas latvieši man ir ļāvuši atrast savu vietu Latvijā. Tā ir brīnišķīga sajūta," saka L. Ruperte.

Citu datumu laikraksti

  • Starp mums, sievietēm, runājot

    Kādu dienu Paradīzes dārzā Ieva sauca: "Dievs, man ir problēma!".Kādu dienu Paradīzes dārzā Ieva sauca: "Dievs, man ir problēma!" "Kas noticis,...

  • Ziedu ballē būs vērojama augu dažādība

    Rīgas Latviešu biedrības namā no 10. līdz 13. jūlijam notiks Otrā apvienotā puķu un krāšņumaugu izstāde Ziedu balle.Rīgas Latviešu biedrības namā no...

  • Piedāvā pasākumus dažādām gaumēm

    Dziesmu svētki. 23. Vispārējo latviešu dziesmu svētku programma: 5. jūlijā Doma laukumā pulksten 12.00 - pūtēju orķestru diena (ieeja brīva).Dziesmu...

  • Upe

    - Man jau nav kam zemi art un ecēt. - Vai kāds saimnieks padzina? - Dārta jau vēstkārīgi taujā.19. - Man jau nav kam zemi art un ecēt. - Vai kāds...

  • Arvien vairāk bērnu mācās katoliskās baznīcas skolās

    Pēdējā laikā novērojams skolēnu skaita pieaugums, kuri vēlētos mācīties katoļu skolās.Pēdējā laikā novērojams skolēnu skaita pieaugums, kuri vēlētos...

  • Eiropā no pensijām nodokļus atvelk vēl nežēlīgāk

    - Vai Eiropas Savienības dalībvalstīs no pensijām atvelk nodokļus?- Vai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs no pensijām atvelk nodokļus? - Jā,...

  • Upe

    - Piedod, Dārt’, es tā negribēju! - Jānis teic un nodur skatienu, - nudie’ negribēju!17. - Piedod, Dārt’, es tā negribēju! - Jānis teic un nodur...

  • Akmens var pasargāt no ļaunas acs

    Akmeņi (dārgakmeņi, minerāli, pusdārgakmeņi, kristāli) pilda ne tikai talismanu funkciju, bet iedarbojas arī uz cilvēka veselību (piemēram, mazina...

  • Ja pēc svētkiem pāri palicis siers

    Laikā starp Jāņiem un Pēteriem, kad vēl no līksmās un lustīgās svinēšanas ir pāri palicis kāds siera ritulis, sevi un draugus var pacienāt ar...